Mani pavisam nopietni sauc atpakaļ uz veco darbu. Visi sliktie priekšnieki veiksmīgi nolikvidēti, kolektīvs arī savākts tikpat kā vecais labais.
Bet.
No jauna kaut ko dzīvē sākt visvieglāk tomēr ir no nulles.
Grūti ir tikai sadūšoties nonākt tajā sākumpunktā. Bet nožēlojusi to līdz šim neesmu. Nav bijis laika. Ja būtu bijis laiks domāt, varbūt būtu savādāk.
Kaut kāpēc es esmu iedomājusies, ka es neesmu radīts vienveidīgu papīru cepšanai, ka man vajag ko citu. Un šīs iedomas šādā darbā dzen mani izmisumā, kas, ļoti iespējams, ir mākslīgi paša radīts izmisums.
Galu galā man negribas domāt, ko darīt.