Jums arī traucē, ja citi smaida jeb, precīzāk isakoties, jums uzsmaida?

Nē, neba jau uz ielas. Uz ielas, ja kāds smaida, es arī mulstu, neesmu pieradusi, neattopu pasmaidīt pretī. Bet pārdevējs-pircējs, ierēdnis-apmeklētājs, kursabiedrs-kursabiedrs u.c. attiecībās.

Man jau tas smaids ir galvenais komunicēšanas veids, neprotu sasveicināties, sākt runāt, atbildēt iepriekš nepasmaidot. Izrādās, tas citiem traucē, ir nepieņemami, absurdi - tas ir iemesls uzskatīt, ka tas cilvēks ir sens aizmirsts paziņa jeb galīgs pajoliņš. Trešā varianta pat nav. Ja blenž uz kursabiedru, ar kuru mācās jau pāris nedēļas kopā, un tas uzskatītais, notvēris skatienu, uzsmaida, tas ir kas ļoti nesaprotams. Un vēl dīvaināt ir tas, ka paskatoties otreiz, šams atkal smaida. Nē, nu pilnīgs pajoliņš... Nez kāpēc tad tie ļaudis blenž uz citiem un nez kādu reakciju gaida? Blenž, lai izskaitītu otra krunciņas, un gaida reakciju - īgnu jeb vienaldzīgi cēlu skatienu?

Ja godīgi, es tiešām nezinu kā savādāk reaģēt, kad notveru kāda skatienu uz sevi situācijā, kad ar to skatītāju uzturos vienā situācijā un jūtos mazliet vienā maisā iebāzts.

Nu, jebkurā gadījumā, mēģināšu mācīties nesmaidīt. Un, ja kāds uz mani skatīsies, maukšu pa purnu bez brīdinājuma.

Laikam jau tā pie latviešiem pieņemts. Īgnums ir īstā attieksme pret dzīvi!!!

Bet tik tiešām katrs ik dienu notvertais smaids man ir uzlabojis omu, es jūtos saņēmis mazmazu pozitīvu lādiņu un man vienmēr ir šķitis, ka tāpat jūtas arī citi.

Tiešām, tiešām traucē?
Un kā jūs reaģējat, notverot, piemēram, lekcijā, darbā, pārrunās kaut kādās kādu skatienu?