Nu, ja es arī šiten teitan nebūtu ticis pie mācīšanās, tas būtu pietiekams trieciens manai pašapziņai pa nierēm, ka laikam es nekādā "radošajā lauciņā" vairs arī neuzdrošinātos līst.
Saprotot to, ka būs jāzīmē sasodītā kompozīcija, man jau bija dūša papēžos - es varu zīmēt to, ko redzu, bet kompozīciju lietas man ir tumša bilde. Un vēl tā tēma... Ārprāc kaut kāds. Pārrunās man vispār neko nejautāja, izņemot to, kādēļ tad es šeit nākot, ja esmu mācījies tur, kur esmu mācījusies un strādājusi, kur es esmu strādājusi. Pēc tik sirsnīgām pārrunām man bija gandrīz vai skaidrs, ka manas zebras melnā josla tik tiešām sāk ieiet galīgā pakaļā.
Bet nu - viss labs, kas labi beidzas. Un no pirmdienas man grāmatas uz skolu, nu bet teicamnieks šā kā tā laikam nebūšu viss.