Ouuuu. Man ir beidzies mēģinājums beigt vidusskolu otreiz.
Secinājums: Man jau maķenīt apnika mācīties. Vismaz šobrīd tā šķiet. Varbūt matemātika un fizika nav labākais, ar ko atsākt mācīšanos, kad kādu laiku tas nav darīts.
Arī par fiziku man šķiet, ka man nepieciešamajam līmenim E tā kā vajadzētu būt. Testa daļā gan bija tieši tās un gandrīz vai tikai tās tēmas, kuras es nebiju izlasījusi - viļņi un molekulārfizika. Uzdevumu daļā gan bija tieši tie, par kuriem bija izteiktas aizdomas - difrakcija, svārstības, slīpi pret horizontu izmests ķermenis...
Un man šķiet, ka man būtu paticis mācīties r1ģ. Un labi gan, ka gāju uz konsultācijām. Lai gan sajūtas ir tādas... kā karikatūrās kādreiz par bārdainu otrgadnieku mazā skolas soliņā starp 1-klasniekiem.
Un kādēļ man patīk rakstiski eksāmeni? Tāpēc, ka tur es saķeksēju un sarakstu visu, ko vien varu - pat to, par ko man nav ne jausmas un ko es kautrētos izteikt skaļi. Bet sarakstīt sarakstu - ja nu pareizi?
Piemēram, man nav ne jausmas, kādus viļņus izstaro jebkurš ķermenis. Un es nemūžam skaļi neteikšu, ko es tur atķeksēju :)
Un vēl es laikam ar tām mācībām esmu saguris mazliet. Vispirms jau iegriežoties iekš wc un ķeroties pie bikšu priekšas, nākas izsecināt, ka tā jau vaļā. Izejot no veikala, kur uzmērīti svārki, domāju, kas tas tāds tur karājas? Ahā - josta žvingulējas līdz galam vaļā. Aiztaisu, kautrīgi aizgriezies no ielas pret VP ēku, metīšu somu plecā, izrādās - siksna pieāķēta pie jostas. Nu -taisu atkal to jostu vaļā un atkal ciet. Būtu es puisis - tas izskatītos it kā es būtu to mājas stūri ap...ājis.
Nu re, pie kādas verbālās caurejas es ticis, kādu laiciņu atturoties no i-neta prieciņiem ;P