Brauciens uz Šveici
Ceļojumu burvīgākā daļa ir iesēšanās autobusā, jo priekš manis tas nozīmē - attā ikdiena un problēmas, es kādu brīsniņu par jums pilnībā aizmirsīšu. Tamdēļ man arī nevajag ceļojumos traukties ar lidmašīnu, jo man nav iebildumu mazliet ilgāk ieslīdēt lēnākā un savādākā laika plūdumā. Ir skriešanas, visādas promnodarba aiziešanas klapatas, mācīšanās, uztraukumi, somu kārtošana. Tad celšanās, taksis, uztraukšanās, vai kas nav aizmirsts un nonākšana pie robežšķirtnes - autobusa durvīm, aiz kurām viss pie kājas - pase ir, dēlis ir - tad jau viss kārtībā.
Laiks bija padraņķīgs - pļekšķinājās mazs lietutiņš, braucot cauri Polijai mazliet šokēja, ka pirms nedēļas, cauri tām pašām vietām braucot, priecājos par lielajām sniega kupenām un dziļo sniegu, bet tagad jau plika zeme redzama un paēnā dažs labs izkurcējis sniega pleķītis. Austrijā jau man bija jāsnaiksta kakls, kalnainus skatus lūkojot, Šveices tuvumā beidzot arī mākoņi sāka kļūt plānāki un drīz jau arī acīmredzamais neticamais - Šveicē mākoņi pašķīrās un varējām no busa lekt laukā maiciņās un sildīties saulītē.
Vakarā iebraucot mūsu galamērķī - Šveices kūrortā Laax, tika ņemta kārtējā pusstundas pauze, kurā tika iepirktas pacēlāju biļetes. Fotogrāfējām saulrietu un skatījāmies uz pēdējiem slēpotājiem un dēļotājiem, kas devās mājās. Pēc tam autobuss sāka vadāt mūs pa mājvieetām. Ielūkojoties kartē un redzot, ka vietas, kur noklīst Ķērpim, kurš ir makten nadzīgs uz apmaldīšanos, ir daudz, mazliet sāku nervozēt, ka mūs gan aizvedīs kaut kādā elē galīgā, kur būs uz pacēlāju jākratās ar skiibusu. Jau galīgā tumsiņā mūs izmeta no autobusa, kur kādu gabaliņu klumburēju ar savām somām, cenzdamies nepazaudēt no redzesloka pa priekšu ejošos. Apartamentā bijām salikti vai nu visi dēļotāji vai tā kā ceļotāju jaunākais gals. Ātri sadalījām istabas un devāmies izlūkot apkārtni. Liels bija mūsu pārsteigums, kad izrādījās, ka dzīvojam netālu no viena lielā pacēlāja, vietā, kur tiek iegādātas pacēlājbiļetes, vietā, kur bijām piestājuši jau pirms divām stundām.
Nākamajā dienā devāmies izlūkgājienā pa trasēm. Trases kā jau pavasarī pamīkstas jau no rīta. Kamēr uzbraucām augšā ar vairākiem pacēlājiem, tikmēr jau arī sadzītas pampakos, ar kuriem cīnīties nebiju iemācījusies, tāpēc pirmajā braucienā (kā jau katru gadu) sniega mīkstumu ar savu pakaļgalu pārbaudīju vairākkārt. Bet visā visumā trases atstāja vilšanās sajūtu. Daudz zilo trašu (vieglākās), kurās ir taisnie gabali - ar dēli braucošajiem atliek vien ieskrieties, ietupties un cerēt - davilks, davilks takš līdz nākamajam slīpumam. Arī sarkanajām trasēm (vidējās) piemita tāds pats niķis. Izmēģinājām arī divas melnās trases (grūtākās) - vienai tas grūtums bija, ka pampakus retraki šajā sezonā jau sen vairs nebija nolīdzinājuši, otrai (kas izrādījās slēgta) šaurībā un nokusušajā sniegā. Tajā otrajā jau gan es atkal izcēlos - braucot orientējos pēc Viestarda - viņš griežas mazliet nost no trases, jo trasē sniega nav, griežos es arī, tikai kādu metru ātrāk. Jau nogriezies paskatos zem kājām, bet tur kādu gabaliņu uz leju redzami vien pliki akmeņi, vēl pie tam puslokā uz āru, bet dēlis jau slīd un žēl tak šamo sabojāt jau pirmajā dienā, tāpēc Ķērpis dabūja lekt šamiem pāri. Piezemējies ieraugu izbrīnu Viestarda sejā (lecošu Ķērpi jau nu nevar bieži redzēt - droši vien tā bija pirmā un pēdējā reize :)). Mājupbraucot izsecinājām, ka trase, pa kuru mums jātiek uz mūsu gondolu, normālā stāvoklī (ne tik ļoti izdangāta kā pēcpusdienā, ka braucām mājās) varētu mūt normāla - gana plata ar slīpumu visu laiku uz leju, tāpēc izlemjam nākamajā dienā sākt ar to. Tā nu nākamajā dienā, dēli pielicis pirmais, uzsāku braukt. Trase plata, laba, cilvēku maz, kļūst aizvien mazāk, Viestards kā neapdzen tā neapdzen... Sākas zināms aizdomīgums. Ieraugu, ka braucu pa melno trasi Nr.65. Labi, paralēli tai sarkanajai, pa kuru bija domāts braukt, bija kaut kādas melnās, kas noved pie tā paša pacēlāja. Pabraucu vēl. Tad saprotu, ka jāsāk vien pētīt karte. Vakarā bijām izpētījuši karti un tur bija ļoti gara melnā trase. Trīcošām rociņām velku skatos kartē ar cerību - kaut tik tā garā nebūtu 65... Protams, ka tā garā ir 65. Bet nu, vairs jau neko. Izrādījās velns nav tik melns kā mālēts - melnā trase bija normāla sarkanā, bez tam izbaudīju to patīkamo sajūtu, ka var braukt pa trasi nekur ne aiz muguras, ne priekšā neredzot nevienu cilvēku. Tā nu saslavēju savu atradumu un pārējās dienas pārsvarā arī dzīvojāmies pa to. Tajā dienā gan braukājām pa vienu citu sarkano trasi, sarunājām viens otru negaidīt, bet reiz, braucot lejā, redzu Viestardu ar visai traģisku skatu, tik nopietnu, ka izdzirdot, ka tas, kas noticis, ir pazudis fotoaparāts, pat izjūtu zināmu atvieglojumu. Braucam augšā ar krēsliņpacēlāju, acu skatus ieurbuši zemē, lai ieraudzītu foķiku, ja nu gadījumā, ar pacēlāju augšā braucot, izkritis. Tāpat čumčinam lejā lēni jo lēni. Bet šķiet jau pilnīgi nereāli atrast. Kaut vai es pati sabramzējot aizmetu sniegu pietiekami, lai aprakstu vienu fotoaparātu. Lejā satiekamies, atmetam cerības un dodamies uz pacēlāju, kad es zaudējis vai valodu, palekdamies dodos uz pacēlāja būdiņu, kurai uz slieksnīša stāv mūsējais fotoaparāts. Kāds labs cilvēks atradis un nolicis. Bet uz trasēm vairs fotoaparātu līdzi neņēmām. Vēl tikai vienu dienu izdomājām, ka vajag uzbraukt pašā augstākajā virsotnē, kur ļoti liela rampa un tramplīns (kas interesē tikai lai paskatītos) un vēl viena gara melna trase, kas mūs savukārt interesē. Vienīgā nelaime - tur pacēlājs ir tikai enkurveida, ar kuru pārāk familiāras attiecības man nav. Bet pacēlājs ta garš - galu nevar redzēt. Pieāķējos pie enkura, bet tas laikam tādēļ, ka domāts diviem, bet es viens, nes mani ārā no pacēlāja trases, bet tur jau vairs nav gluds sniegs un nokrišanas iespēja vēl lielāka. Izmisīgi stūrēju atpakaļ uz vidu, kas ne visai veiksmīgi sanāk, jo, mēģinot stūrēt, sanāk pa laikam gandrīz zaudēt līdzsvaru. Jau uz beigām nonācis, saprotu, ka vajag izturēt vēl tikai mazu gabaliņu līdz stāvākai vietai, jo stāvumā enkurs vairāk velk un uz šamā var vairāk atbalstīties. Bet, protams, pirms stāvuma zaudēju līdzsvaru un krītu, bet naivs būdams, enkuru vaļā nelaižu, jo ceru vēl piecelties. Tomēr enkura ātrums ir lielāks nekā Latvijā un piecelšanās vietā vien iearos ar dēli sablietētajā sniegā, kā rezultātā, tad, kad beidzot atlaižu vaļā savu enkuru un pamāju tam ardeivas, vairs nevaru izcelt ārā dēli no sniega. Bet nu uztieku uz trases, nikns nobraucu lejā un eju mēģināt otreiz. Rezultāts identisks - tieši tajā pašā vietā noveļos atkal. Tad nu trases malā paņemu mobilo, pa kuru vienā vārdā pastāstu Viestardam, ko es domāju par to, ka viņš negrib ar mani reizē braukt ar pacēlāju un braucu lejā. Kad esam nolēmuši mēģināt braukt divatā, tad ieraugam mazu knipuknapucītiņu uzrakstiņu, ka melnā trase, uz kuru braucam, ir slēgta.
Tie nu arī visi piedzīvojumi, ja neskaita saulē pārsauļoto celiņu, migldienu, kad trasē noturējos vien braucot gar trasi iezīmējošajiem stabiņiem un paturot acīs pa priekšu braucošo Viestardu, kurš redzams vien kādus 2 m, tālāk jau šis pazūd baltā vatē, tāpēc īpaši atpalikt nav ieteicams. Tas gan bija tikai pašā trases augšā, apakšā jau migla pazuda. Vienīgi, ar pacēlāju augšā braucot, bija jābauda uz savas sejas kā lietus apakšā pārvēršas par sniegu augšā.

Te līdzbiedra apraksts par to pašu
http://journal.bad.lv/users/viestards/47047.html



Kalni kārtējā pieturvietā vēl ceļā:


Saulriets pie pacēlāja, kad vēl nezinājām, ka tas būs mūsējais pacēlājs:


Ķērpis pirms brauciena:


Ciematiņš:


Ķērpis vicinās ar rokām:


Pastaigā pa ciematu:


Migldiena no virtuves loga:


Pilnmēness, kas redzams no istabas: