Šodien ir tāda diena, kad gribas apķert sevi un sarauties mazā, mazā kamolā. Tik ļoti viss šķiet nepareizi, ar mani pašu priekšgalā. Liekas, ka dzīve ir nodzīvota, ne pārāk veiksmīgi pietam, un ka nekā labāka jau nebūs. Un visu dienu jāskaita mana mantra: fakfakfakfakfakfakfakfakfakfakfakfakfak.
Un nelīdz labais laiks. Un negribas arī līst no mājas, jo kamolam bail no cilvēkiem. Sēžu uz balkona, jūtos mazliet ārpus sava istabas bardaka, pavisam mazliet malā arī no sava dzīves bardaka. Bet no tās savas mantras vaļā netieku: fakfakfakfakfakfakfakfakfak.
Kā lai sajūtas dzīvs un dzīvelīgs???