Ķērpis ([info]kjeerpis) rakstīja,
@ 2016-03-24 19:10:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Beidzot sāku sajust sevī vienkāršu prieku par sīkumiem - par siltuma jausmu, par karakuģi, par to, ka dzīvoju skaistā vietā, ka varu tā pa savām kādreizējām saulaino dienu pastaigu takām aiziet līdz izstādei, skatoties, ko saule jaunu parāda ierastajos skatos, saulrietā pastkartīšskatos iet uz mājām. Tāds prieka iedīglis iekšās, sen neredzēts, nejusts un vairs neatpazīts.
Tā kautķermeņa sajūta, ka esmu vien gaļas blāķis, bez emocijām, domām un sevis, tā ir visbezcerīgākā. Ka esmu mehāniski pieslēgts pie kaut kādiem mehānismiem ikdienas darbību veikšanai, bet manis tur iekšā nav nemaz.
Un nezinu - es tik tiešām eksistēju tikai saulē un siltumā, vai arī mazliet sāku atjēgties. Vai arī šis tik tāds kautķermeņa refleksiņš, kas rīt jau būs pazudis.


(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]di_wine
2016-03-24 19:25 (saite)
"es tik tiešām eksistēju tikai saulē un siltumā" - aha! Tev nākamziem jābrauc ciemos uz salām! :)

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]kjeerpis
2016-03-24 21:20 (saite)
o, jā, kaut kas tāds palīdz turēties pie dzīves. Un ar prātu jau neticas, ka tā var būt. Bet paliekot siltākam, sanīkums neticamā kārtā sāk zust

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]di_wine
2016-03-25 17:26 (saite)
Saulē un gaismā ir spēks :)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?