Sapratu, kāpēc doma par iešanu uz darbu iedzen vēl lielākas šausmas, kā iešana uz skolu savulaik. Lai gan iet uz skolu man vienmēr bija līdz murgainumam netīkami. Es tur esmu visiem speramais suns, mēnesi vien nostrādājis, bet jau atbildīgs par visu gada laikā nenotikušo, laikā nenotikušo, nepareizi notikušo. Par ko lamāt atrod gan darbinieki, gan firmas no ārpuses, un pat lietvede, kas savā mūžā nav atbildības vairāk redzējusi, kā lietvedības programmā ierakstīt kārtējās vēstules numuru, par savu pienākumu uzskata atjozt, un stāstīt, cik baisi briesmīgi ir rakstīt gan LV-kodu, gan Latvija. Ak, jē! Ja man būtu tik vien bēdas un atbildības, kā satraukties par nevietā ieliktu ķeksi! Un no tā, ka vismaz 20 cilvēki katru dienu uzskata par savu pienākumu izgāzt pār mani savu sāpi, es esmu jau tiiiiiiik nogurusi, ka gribu pensijā. Un mans organisms jau sāk savas dīvainās vemšanas spēlītes. Un laikam jau jālaiž viss tādā vienaldzīgumā, ar domu, ka tajā brīdī, kad sakrāsies par daudz, vienmēr paliek vieta atlūgumam. Bet, ja 20 cilvēki tev katru dienu stāsta, ka esi vainīgs, grūti ieturēt to vienaldzīgumu, nebaidzamā vainas sajūta ieēdas līdz matu galiem.