Tas ir nežēlīgi, nežēlīgi. Nevajag aukstumu. Nu, lūdzu! Es jau otro nedēļu bastoju zīmēšanu, es neko negribu, man nekas neinteresē. Un ļoti iespējams, ka pagāšgad man nebija dziļa depresija, bet vienkārši bija AUKSTUMS. Es nedzīvoju aukstā laikā. Es pat neeksistēju. Es gribu iziet ārā un nemirt nost. Es gribu pavasri gaisā. Es gribu uzvilkt ko normālu mugurā, nevis štukot, kā lai uzvelk 4 džemperus un pēc kaut kā vēl izskatās. Un nieks ar to izskatu. Ar 4 džemperiem mugurā es jūtos tik kustīgs un dzīvelīgs kā mūmija. Un ilgstoši tā jūtoties, es arī palieku tik dzīvelīgs kā mūmija. Es gribu iziet no akadēmijas un spēt aiziet uz veikalu pāc terpentīna, nevis zem deguna vaimanājot skriet uz transportu un raudāt par to, ka šis nenāk un turpināt iztikt bez terpentīna. Es gibu pauzē iziet ārā parkā un saulē sēžot iedzert kafiju.
Vācies takš vienreiz prom, stulbā ziema! Nu, cik var! Tu jau pagāšgad mani piebeidzi!