Ir sasodīti grūti strādāt, ja pasniedzējs kā krauklis uzmeties, uzmana katru kustību, rausta bez maz vai aiz piedurknes un visu laiku kaut ko vēl bla, bla, bla, bla.
Tagad tik saprotu par ko ņerkstēja tie iepriekšējie kursi un nu esmu pilnīgā izmīzumā, jo izdarīts nekas nav un ir skaidrs, ka pasniedzēja strādāt neļaus. Katrā ziņā neļaus iedziļināties, ieslīgt procesā, iekoncentrēties darāmajā. Tik stāvēs blakus, piesauks tos sasodītos sāļus, vicinās lielo otu un aģitēs par brīvajiem otas vilcieniem, kas nu tik tiešām man nepadodas, bet tik tiešām arī neinteresē.
Ir traki, ka pasniedzējs neļauj atrast katrā procesā sev tīkamāko paveidu, bet sludina sev tīkamo kā vienīgo pareizo. Ir traki, ka ar savu nepārtraukto klātbūtni rada iespaidu, ka esi nevis sev atvēlētajā darba telpā, bet ciemos pie vecmāmiņas tev nepazīstamās draudzenes, kur nezini, ko teikt, kur rokas nolikt, kur kājas izstiept. Un tam visam klāt vēl dīvainas nepārtraukti uzturētas sarunas un dīvaina radiostacija. Un tā nu tik tiešām nav darba vide, kur gribētos dienā strādāt 10 stundas, jo jau pēc 2 stundām galvā skan vienīgi mukt, mukt, mukt

Attiecībā pret dzīvi jau tas viss,protams, ir sīkums, bet attiecībā pret šī semestra skatēm tas ir no sadaļas: sūdi būs!
Jo citur jau nav kur palikt, bet tur pastrādāt es nespēju