Insbrukā pašā bija trases, bet maz, un apakšā sajauktas ar peļķēm un dubļiem. Mēģinot ar dēli starp tām lavierēt, vienu reizi, protamsss!, man arī izdevās dubļos iesēsties.
Uz trasēm varēja aizdoties ar visnotaļ glītu vilcieniņu.


Skats uz Insbruku no Nordparka


Tā kā pilsētas trases kļuva arvien dubļainākas, tad nu nācās vien meklēt skibusus, kas ved uz tālākām trasēm. Pēc kartes vienīgais, uz kuru vērts braukt izskatījās Stubaier Gletscher, uz kuru izrādījās ir busiņā jākratās vismaz stundu.


Dažas dienas pirms promdošanās uzsniga sniegs. Pirmo dienu tajā pašā Insbrukas Nordparkā mēģinājām braukāties, bet es to par pūderi pie labākās gribas nespēju nosaukt, jo zem kārtiņas skaista pūkaina sniega bija iepriekš izbraukāta, pamatīgi reljefaina, sacietējusi, graboša virsma, kas lika izjust, ko nozīmē kratīties, bet ne jau pūdera sajūtu.


Stubaier Gletscher pūderis bija pūderīgāks, bet jau iepriekšējā dienā citi to bija izvagojuši. Un, izrādās, es braucu palekdamies arī pa mīkstu reljefu. Bet pūdera sajūtu izdevās noķert. Vislabāk jau man izdevās nobirušu lavīniņu uzskatīt par citu braucēju pēdām, un mierīgi ar dēli tai uzbraukt - no pūdera uzbraucot uz kaut kā cieta, graboša, kraukšķīga man neatlika nekas cits kā gāzties un virs sniega bija redzama ķērpja galva, kājas, glava, kājas, galva.


Skats no apartamenta loga uz stacijas laukumu. Šķībs gan, bet ne jau vienmēr mēs bijām skaidrā.


Un te skats uz pilsētu no tramlīnlēkšanas kalna