Es vienmēr esmu apgalvojis, ka galīgi neesmu veiksminieks, lai neteiktu vairāk. Nu, nekad man nepaveiksies. Nē, nu neesmu galīgs neveiksminieks arī. Biļetes velkot eksāmenos, nekad netrāpīju biļeti, kuru zinu, bet arī nekad to, kuru galīgi nezinu. Mēģinot iestāties dažā labā skolā gan biju pilnīgs neveiksminieks, bet nu līdu jau arī tur, kur nav mana vieta.
Dažreiz kaut ko tādu izsperot, vienmēr pretī dzirdēju īpaši sirdi plosošus stāstus iz citu cilvēku dzīves - tur nomiris, tur mašīna nobraukusi, tur šis, tur tas - it kā tas vien, ka esmu dzīvs, jau nozīmētu, ka nu tikai esmu Baigais Veiksminieks.

Šitā ķeza, kuras dēļ es šo rudeni pa slimnīcām... Tā var draudēt mazāk par 20% cilvēku un man nebija tikpat kā NEVIENA risku pastiprinošā apstākļa jeb dzīvesveida.

Protams, varu arī domāt, ka esmu veiksminieks - ja nebūtu pierunāts iet atpakaļ uz darbu, nebūtu dabūjis polisi, varbūt vēl šobrīd nebūtu aizgājis pie attiecīgā ārsta, un sūdi būtu varējuši būt krietni lielāki.

Un, ja es, nesot katru savu ērci uz veselības pārbaudi, domās bubināju, ka ja būs vesela, tad nu tik tiešām mainīšu savu dzīvi, lai nebūtu ik dienas jāčīkst, ka man šamā it nepavisam nepatīk, tad nu laikam arī tagad man sev būt jāsola ko darīt šīs lietas labā.

Bet ietramdīts gan no šī visa pasākuma es esmu, un bailes jau nu gan tāpat vienmēr ir bijis tas, kas man jau tā piemīt pārmēru, un diezin vai bija vajadzīgs kaut kas, kas tās vēl vairāk vairotu.