Sēžu mājās, it kā jau jūtos normāli, laikam jau īkšķus normāli turējāt, viss it kā bija labi, pat vemšana pēc narkozes tomēr nav man zvaigznēs ierakstīta, bet tomēr vienkārši ir labākas un sliktākas kvalitātes narkoze.
Laimīgs esmu ticis ārā no slimnīcas. Pat apetīte uzradās reizē ar nokļūšanu mājās, tur droši vien vēl šobrīd sēdētu neēdis.
Visnotaļ interesanti man likās, ka ārsts un anesteziologs bija ļoti laipni, lai gan viņiem slodze pamatīga, toties māsiņas... Es jau saprotu, ka arī viņām slodze liela, bet šā kā tā man liekas, ka ķirurgiem un anesteziologiem atbildība, koncentrēšanās utt. ir smagāka, tāpēc viņiem piedodamāk būtu būt nelaipniem nekā māsiņām. Bet nekā. Tādus akmensģīmjus kā turienes māsiņām es sen dzīvē nebiju redzējusi. Man bija skaidrs, es neesmu cilvēks. Man bija skidrs, ka es nedrīkstu uzdrošināties viņām kaut ko pajautāt. Normālā tonī pat palātu ierādīt viņas nevarēja. Tā kā lete, aiz kuras sēdēju māsu bars, bija tieši pretī manai palātai, es tā arī neuzdrošinājos izlīst paskatīties smuko skatu pa gaiteņa logu un saulrietu.
Bet katrā ziņā, laikam jau tagad tiešām tas nu ir galā.