Un pie visām ķezām vēl man tik trūka izkristalizēties apjausmai, ka arī manas attiecības ir liekamas pie "nožēlojamajām attiecībām". Nu, ne kā tās, par kurām padomāju, priekš kam cilvēkam tādas vajadzīgas. Bet. Ir ļoti daudz kas, ar ko samierināties neesmu ar mieru.

Un es tā biju atsākusi uzticēties.

Un es to arī ņēmu vērā, domādams par savas dzīves mainīšanu. (Pats vainīgs, uz citiem jau nu nevajadzētu paļauties, tas arī nav pareizi. Bet tāda aizmugures sajūta dod drošības sajūtu. Bet, ja aizmugure sāk izrādīties spēcīga kā vārīts spageti..)

Vispirms veselība. Tad vēl šis. Tā arī palikšu, kur esmu, čibinoties pa papīriem valsts iestādēs, jo nu man tā īsti spēka nepietiks. Un drosmes. Tā jau man vispār 2 pilieni vien ir, tie jau ātri izkūp gaisā.