Vakar biju pie ārsta, saņēmies nedomāt - līdz ar to arī neraudāt (ko lai dara, ka ķērpji no raudulīgajiem). Tā kā vizīti par kādu pusstundu nokavējis, tad jau vēl par to vainīgs juzdamies, vēl mazāk par raudāšanu domā. Takš nē, dakterei šoreiz šķita pareiza nelaipnības taktika. Un vispirms pabaidījusi mani, cik viss nopietni (it kā es jau pats gana nebūtu salasījies), bet vēl pamācošā tonī, bez maz vai ar pirkstu kratot izspļauj savu galveno sakāmo: "Tu tikai nedomā pie tantiņām iet!" Šāds apvainojums bija pēdējais rītā, kas tāpat jau sākās ar aizgulēšanos, transportu kavēšanu, nepatīkamu vizīti pie ārsta (kad gan šādas vizītes ir patīkamas) un saaukstēšanās ar visu temperatūru saķeršanas. Un, kad ķērpis sāk raudāt, viņš īsti šo nodarbi vairs navar beigt.
Pierakstījos pie nākamā ārsta, paskatījos, kas labs atrodams zem šāda uzvārda. Un tas nu bija pirmais labais notikums vakardienā. Jo atradu šaušalīgas atsauksmes par citu ārstu, pie kura mani nepierakstīja - sieviete, kas bļaujot, ārdoties, pie kuras esot vienmēr bailes iet.
Iedomājos, ka uzlikts uz tā galda, tāpat jau bailēs trīci (kamēr neaizmiedz, protams), bet tev vēl bļauj virsū, ka ne ta nogūlies, ne tā roku turi, ka vēnu nevar atrast.
Nu, kāds labums ārstiem no tā? Sanervozējies un noraudājies pacients ir labāks? Tāpat jau nekas patīkams un visi jau vairāk vai mazāk nervozē, kāpēc vēl vairāk padarīt to visu nepatīkamu?