Meitene no kursa iedeva pasniedzēja e-pasta adresi, bet otrā pusē lapiņai uzzīmēta ainiņa ar puķi, sauli un taureņiem, kā arī uzrakstīts: "Nevar lemt ar asinīm, kas izlietas atriebībā."

Netīrs sarkana samta matracis ar tāda paša noplukuša izskata spilventiņu. Protams, man vajadzēja spilventiņu pacelt, galvenokārt tapēc, ka šķita - tas kustas, un bija kaut kas jādara, nedomājot kā un kapēc, lai pierādītu sev, ka nē, neesmu traka un man nav halucinācijas un tas ir tikai parasts netīrs samta spilvens. Bet tas nebija parasts. Zem tāda izmēra spilvena nevarētu paslēpt lāpstu un grīdaslupatu. Bet tur nu šie priekšmeti bija. Un tad vienīgā doma bija "sasodīts, tagad gan ir draņķīgi un sūdi vagā", bet tik draņķīgi arī nemaz nebija. Tikai manī iemiesojās lāpsta un grīdaslupata un vajadzēja būt slikti, jo nav labi, ja spoki tevī iemiesojas, bet nekā nebija. Sajūt nekāda.

Tas taču ir tik vienkārši. Kļūdām mēdz būt nepatīkamas sekas un arī pašas par sevi tās ir traumējošas. Taču visu traumējošo apziņa "norok" zemapziņā, (tāpat kā tas notiek ar murgiem, kurus nevar atcerēties, bet atcerās tikai šausmas). Tāpēc arī kāpjam uz viena un tā paša grābekļa, jo neatceramies.

Viņdien' padomājām. Tā te.
Klaveres jau kur tie gadi netiek spēlētas, arī pašas klavieres jau sen saskaldītas un vairs nerunā, cik ļoti spēles iemaņu man pietrūks turpmākajā dzīvē, un tomēr
māsiņas Skrides ienīstu joprojām.

Šonakt atkal murgi rādījās.
Visspilgāt atceros šādu epizodi:
Bija agrs pavasaris un visur peļķes un dubļi, bet zeme pārāk slapja, tomēr spidēja saulīte un ir diezgan silti. Mācības notika gotiska paskata ķieģeļu ēkā, kas vairāk atgādināja baznīcu un varbūt bija arī, ar parku un soliņiem, kokos un krūmos tāds tiko - tiko parādījies zaļums, viegls kā dūmi, bet visur peļķes un dubļi, tā ka līdz soliņiem tik nemaz nevar, ja nav gumijnieku. Un saulīte spīd un mēs visi esam ārā izgājuši uzpīpēt, drūzmējoties saulainajos un sausajos zemes pleķīšos. Man šēžot uz soliņa svārki mazliet uz augšu sarāvušies, kurus es sakārtoju un pamanu, ka uz mani tā savādi blenž viens nūģītis no mūsu kursa, tieši tāds, kādu rāda ameriāņu filmās - rūtainu kreklu, adītu džemperīti, ļoti kautrīgu un ar meitenēm vispār nerunā. Nu lūk, kad gribu jau viņu uzrunāt, nūģītis aizskrien un kā vēlāk izrādījās taisnā ceļā pie lektora, jo uz mani blenžot šis ir izdomājis ģeniālu risinājumu kādai no globālām problēmām, tikai diemžēl neatceros kādai un kāds bija ģeniālā doma.
Vēlāk lekcijā sēdēju blakus Depesham un šā tā pļāpājot izrādījās, ka viņš strādā par autobusa šoferi. Ha!

ELECTRO PARTY at JAMESON
30. decembrī 21:30 JAMESON bārs,
"Pienācīgi aizvadīsim Veco Gadu, baudot elektronisko grupu videoversijas uz lielā ekrāna. Pamatā DM, bet neiztiksim bez citām, kā Alphaville, Wolfsheim, Camouflage, DeVision, Pet Shop Boys, Erasure, Moby, Front 242 utt."

Visādi savādi sapņi mani naktīs piemeklē.
Vispirms es redzēju aitas, kurām uz muguras auga koki, lieli un zaļi, un varbūt liepas. Redzēju aitu, kas nokrita pie zemes un kā paātrinātā filmā tā sapuva un satrūdēja, āda nolobijās un tā tālāk, bet koks iesakņojās zemē un turpināja augt.
Viņdien biju romietis ar jaunu glītu sievu un piemīlīgu gaišmatainu meitiņu uz gadiem 7, ar māju un darzu, kas vairāk izskatījās pēc kapiem, jo zaļuma tur bija maz, bet stipri daudz sagrābtu celiņu, tieši tā pat kā kapos. Lūk, šo dārzu bija izpostījuši barbari nomīdot taciņas. Tā nu man nācās mierināt meitu un grābt taciņas ar zilu grābeklīti.
Citu nakti spēlējos ar elekrtiskajām granātām uz Ķekavas māju balkona, bet vienu no tām iemetu kanalizācijā. Vispār visa tā padarīšana nu nemaz nebija gudra, jo nupat bija lijis lietus un viss bija slapjš, tā ka saka zibeņot un tas nu vairāk izskatījās pēc palētas 80to gadu futūristiskās filmas par ļaunajiem, labajiem, ceļošanu kosmosā un visu ko citu. Un tā es sēdēju uz balkona cenšoties nepieskarties malām un nekam metālistiskam, bet protams, ka to darīju vienā laidā, un protams, ka nekas nenotika.
Šonakt murgoju par regulējamu vannas kanalizāciju, mēnešreizēm, kas patiesībā bija smalkmaizīte ar aveņu ievārījumu, maziem bērneļiem, kas karoja Afganistānā un vēl kaut ko par koferi ar ūdeni.

Nerodu miera. Kaut ko gribas darīt, skriet, lekt, vienalga. Iet ārā un izkliegties.
Un tomēr ļoti daudz darbu stāv nedarīti.


Un vēl paskatījos bildes no Trefenes. Tagad ir skumīgi.