Citu notikumu sakarā un arī pēc sesijas.

Cik bieži ir tā, ka citus mierinot un uzmundrinot sakām: neuztraucies, par to uzrtaukties nav vērts. Un varbūt no malas šķiet vai vēlāk vērtējoši atskatoties - tie tiešām ir bijuši nieki par kuriem raizēties nevajadzētu. Un cik pašai tā nav bijis, gan sacīts, gan dzirdēts, gan saprasts. Tad klusiņām pārdomāju, par ko tad ir vērts satraukties un kā atmetot nepārvērsties par dārzeni.

Tas taču ir tik vienkārši. Kļūdām mēdz būt nepatīkamas sekas un arī pašas par sevi tās ir traumējošas. Taču visu traumējošo apziņa "norok" zemapziņā, (tāpat kā tas notiek ar murgiem, kurus nevar atcerēties, bet atcerās tikai šausmas). Tāpēc arī kāpjam uz viena un tā paša grābekļa, jo neatceramies.