Kā izlasīju Viktora Klemperera "LTI. Trešā reiha valoda. Filologa piezīmes.":
"Cilvēka izteikumi var būt melīgi - valodas stilā viņa būtība atklājas neaizplīvurota."
Droši vien var piekrist, bet domāju mazliet par kaut ko citu. Par formas un satura saistību rakstītajā tekstā, vai. Vai manā galvā. Jo dažkārt sevi pieķeru vairāk tā kā uz to formas pusi. Tas bija sen, sen, kad mulķojos mēģinot uzrakstīt dialogu, kurš sastāvētu tikai no jautājumiem, vai dzejolīšus, kuros visi vārdi sāktos ar vienu alfabēta burtu. Cilvēkus, kas spriež tikai pēc ārējā veidola, saucam par truliem, tomēr manā gadījumā nav šī 'tikai'. Bet arī jebkurš trulums ir iespēja attīstīties.

Kad kaut kas nav īsti lāga, bet nevar zināt kas, var tikai sajust un nojaust.
Kaut kas. O, vardā nenosaucamais! Tev nemaz nav vārda. Un jūtu, ka pie Tava kapa vēl atgriezīšos. Lai noliktu ziedus un selēriju kātus, mans neskaidrību augstākais punkts, lai paķengātos un pažēlotos. Kādu rakstu lai Tev iekaļu kapakmenī? Neko labu un neko sliktu, ne jā, ne nē, ne balts, ne melns. Tumsā Tavu kapu neviens nesaskatīs, bet, kas neredzot uzskries virsū, atdauzīs kājas un lādēsies! (ļauni smiekli, skumjš smaids) Lādēs Tevi un mani, Tavu radītaju un kapraci, caur asarām smejošo. Nav viegli, lāpsta ir smaga un zeme sāk sasalt. Bet tas nekas, jo VISS pārklājas ar sarmu un ledu. Aprakt nav viegli - Tev jāaizbāž mute, Tu vēl negribi, es saprotu. Nekas, nekas, klusiņām, lēnītēm, vieglītēm, kā krīt sniegs... Nav jāsteidzas, ir laiks, saule vēl neausīs, kamēr to negribēšu. Kad saukšu, tad nāks mans spēks. Ja savu balsi nebušu aizmirsusi Tavā kabatā, ja.
Nu tad - paliec sveiks! Nerēgojies un nenāc vairs pie manis, jo tagad Tevi pavadīs arī trūdu smārds. Vieglas smiltis un mužīgo gaismu Tev, jo šai saulē Tu sēji tikai neziņu un apjukumu. Paliec sveiks, es esmu dzīva, man tā kādreiz škita. Priekā!, dzīrosim. Melnās svinības šonakt.