Šonakt sikspārņi plivinās tieši gar logu. Tagad, kad nakts nav nemaz īsti tumša, viņus var arī redzēt, citreiz varēja tikai dzirdēt.
Nezinu, kā viņi izdzīvo starp betona deviņstāvenēm.

Uz Jāņiem kārtējās akcijas, lai cilvēki padomātu, nebrauktu dzērumā un citiem neļautu. Un tikmēr LNT 'Tautas balss' rīko alus ātrdzeršanas konkursu. Skatītājos smaidīgas ļaudis ar bērniem - tā taču ir saturīga izklaide visai ģimenei.

Maxima. Tagad būs biomaisiņi, ai, cik Centis labs, kopā ar dabu! Nez, cik bērzus tā pati Maxima nomaitāja noasfaltējot koku saknes, lai uzlietu autostāvvietas.

Brīvdienas pavadīju saturīgi - pie TV!
Nē, labi, bija visādi. Tagad, ar laika distanci, šķiet, ka pat bišķi smieklīgi.
Bet dažas-labas filmas tomēr noskatījos. Doomsday, piemēram. Visu pasauli pārņem nāvējošs vīruss, Skotijā izdzīvojušie vieni izskatās kā no viduslaikiem, bet otri ir panki. Galvenā ūberkrutā varone protams bija kaitinoša, pieņemu, ka tikpat kaitinoša viņa būs arī nākamajos divos turpinājumos, kas visdrīzāk sekos. Savukārt tiešām krutā tante (daile), kurā uzreiz iemīlējos, tika nogalināta nākamajās piecpadsmit minūtēs.  wtf?

Rasels Edsens "Ar patiesu nožēlu"

Līdzīgi baltam gliemezim klozetpods ieslīd dzīvojamā istabā, prasot mīlestību.
Tas nav iespējams, un mēs piedāvājam savu patiesāko nožēlu.
Sirds grāmatā santehnika netiek pieminēta.
Un, kaut arī mēs esam dalījuši savu intimitāti daudzas reizes ar tevi, tev ir neveiksmīga rekomendācija, kuru mēs labāk neizmantosim...
Klozetpods izslīd no dzīvojamās istabas līdzīgi baltam gliemezim, pārplūdis aiz bēdām...

Bez jokiem. Naktī sapņoju, ka labās rokas rādītājpirkstā iedzēla lapsene, kas protams nebija parasta lapsene. Tas bija tāds naktsmurgs, kurā nekas nebija parasts - pa pagalmu pastaigājās milzīgs putnuzirneklis krietnas kravas auto apmērā, bet nevienu izņemot mani tas nepārsteidza; izmetu kaķi pa logu, bet tas pa sienu uzrāpās atpakaļ līdz devītajam stāvam; kaimiņos kāds klaigāja, ka gaļā nav patiesības. Vēlāk no lapsenes koduma vietas sāka līst arā balti tārpi, zem visas manas ādas lodāja kāpuri.. Bet es zinu, kāpēc to sapņoju: guļot biju izlikusi plaukstu pāri gultas malai, bet starp gultu un sienu ir bubuļzona. Murgi garantēti.

Joprojām sapņoju.
Par muļķīgām lietām, muļķīgā kārtā daži cenšas uzturēt ticību un es tikpat muļķīgā kārtā ļaujos. 3 M. mmm (intonācija kāpjoša un beigās nedaudz vibrējoša).

Pilsētas putniem kaut kas sajucis. Dzirdu šos čivinām naktī, vienalga pulkst. vienos, divos, četros.
Arī tagad.

Kā izlasīju Viktora Klemperera "LTI. Trešā reiha valoda. Filologa piezīmes.":
"Cilvēka izteikumi var būt melīgi - valodas stilā viņa būtība atklājas neaizplīvurota."
Droši vien var piekrist, bet domāju mazliet par kaut ko citu. Par formas un satura saistību rakstītajā tekstā, vai. Vai manā galvā. Jo dažkārt sevi pieķeru vairāk tā kā uz to formas pusi. Tas bija sen, sen, kad mulķojos mēģinot uzrakstīt dialogu, kurš sastāvētu tikai no jautājumiem, vai dzejolīšus, kuros visi vārdi sāktos ar vienu alfabēta burtu. Cilvēkus, kas spriež tikai pēc ārējā veidola, saucam par truliem, tomēr manā gadījumā nav šī 'tikai'. Bet arī jebkurš trulums ir iespēja attīstīties.

Tajā mirklīgajā laika posmā, kad neesmu vairs ne īsti nomodā, ne vēl īsti aizmigusi, man bieži rādās jocīgas lietas. Ķekavā topā bija rūķis, kas stāvēja stūrī un skatījās uz gultu. Šonakt likās, ka mošķi grib man līst klāt - no gultas krita ārā sega, bet nedrīkstēju to vilkt atpakaļ, lai neievilktu mošķus pie sevis. Citu nakti mēģinot aizmigt neuzdrīkstējos atvērt acis, jo biju pārliecināta, ka uz aiskaru stangas sēž lemūru ģimenīte, bet negribēju par to pārliecināties.
Jocīgi ir tikai tas, ka šādas parādības mani nebiedē un netraucē aizmigt, t.i. nav tas pats, kas 'briesmonis skapī' bērniem. Nepavisam, tās vienkārši ir.

Visādas labas lietas ir latviešu literatūrā, bet neviens nav baudāmi ķeskājies ap zinātnisko fantastiku. Jeb es tikai nezinu.