Šonakt braucu trolejbusā ar līķi un strīdējos ar konduktori. Konduktore dusmojās, ka nedrīkstot braukt ar līķiem, bet es cirtu pretī, ka braukšu gan, kur mums abiem vajag, nerakšu taču pati ceļmalā.

Pirms kāda laika redzēju briesmīgu murgu ar poltergeistu un visādām briesmīgām lietām, sāku skaitīt Tēvreizi, lai pamostos, bet visādi ļaunie spēki uzmācās un traucēja, kad noskatīju, tad tikai šausmās pamodos.
Citudienu sapņoju, ka man mājās ir papagailītis. Nākošajā dienā atkal sapnī vairākiem cilvēkiem stāstīju par savu sapni ar putniņu, un visi teica, ka tā esot slikta zīme, asaras.

Tirgoju lētos DVD diskus uz balkona malas, cilvēki arī iepirkās - tas, ka 9. stāvs, nevienu netraucēja. Kad pienāca sirmas tantiņas no ārzemēm, tad gan sāku nervozēt un Sievietei_tankam stāstīt, ka labie diski jau stāv citur un netiek tirgoti, bet pietiekoši skaļi, lai tantes dzirdētu, ka nav man tikai tādi 'prasti'.
Vēl  es varēju ļoti ātri pa balkoniem līdz dzīvoklim uzkāpt un nokāpt, bet šīs spējas zaudēju un bija jārāpjas tāpat. Otrajā stāvā mani gandrīz pieķēra kaimiņiene.

Jautrā barā devāmies uz bāru, nezinu, kāpēc jautrā, ja grasījāmies dzert bēres. Tikai kaut kāds īmo puika apgalvoja, ka jāiet uz bērnudārzu, jo grib klausīties tik jaukajā 'bērnu kājiņu dipoņā'.

Bez jokiem. Naktī sapņoju, ka labās rokas rādītājpirkstā iedzēla lapsene, kas protams nebija parasta lapsene. Tas bija tāds naktsmurgs, kurā nekas nebija parasts - pa pagalmu pastaigājās milzīgs putnuzirneklis krietnas kravas auto apmērā, bet nevienu izņemot mani tas nepārsteidza; izmetu kaķi pa logu, bet tas pa sienu uzrāpās atpakaļ līdz devītajam stāvam; kaimiņos kāds klaigāja, ka gaļā nav patiesības. Vēlāk no lapsenes koduma vietas sāka līst arā balti tārpi, zem visas manas ādas lodāja kāpuri.. Bet es zinu, kāpēc to sapņoju: guļot biju izlikusi plaukstu pāri gultas malai, bet starp gultu un sienu ir bubuļzona. Murgi garantēti.

Un es pat parunāt nevarēju, smaganas asiņoja tā, ka visu laiku jāspļaudās vai jārij nost, bet asinis ir un plūst pāri lūpām un talāk gar zodu, tik daudz, ka mute pilna un runāt nav jēgas.

Pastaigājāmies parkā, kurā kokiem nebija lapu. Kokos sēdēja balti kaķi ar pelēkiem un spilgti rozā krāsas plankumiem, bet Sieviete tanks līksmi lēkāja apkārt un priecājās par 'mīļkaķīšiem'.

Tajā mirklīgajā laika posmā, kad neesmu vairs ne īsti nomodā, ne vēl īsti aizmigusi, man bieži rādās jocīgas lietas. Ķekavā topā bija rūķis, kas stāvēja stūrī un skatījās uz gultu. Šonakt likās, ka mošķi grib man līst klāt - no gultas krita ārā sega, bet nedrīkstēju to vilkt atpakaļ, lai neievilktu mošķus pie sevis. Citu nakti mēģinot aizmigt neuzdrīkstējos atvērt acis, jo biju pārliecināta, ka uz aiskaru stangas sēž lemūru ģimenīte, bet negribēju par to pārliecināties.
Jocīgi ir tikai tas, ka šādas parādības mani nebiedē un netraucē aizmigt, t.i. nav tas pats, kas 'briesmonis skapī' bērniem. Nepavisam, tās vienkārši ir.

Sapnī biju zoo, kur gids rādīja ponijus, bet tie bija lieli suņi ar zirga acīm, lielām un brūnām.
Man pakaļ dzinās pūķa galva no baltās šokolādes un gribēja kost.
Izrotājām eglīti pagalmā, visspilgtāk atceros, ka, lai atbrīvotu placīti, spārdīju prom apelsīnu mizas un izlietotus tējas maisiņus.
Sēdējām pie baznīcas un lasīju nepiedienīgus un vienkārši muļķīgus uzrakstus, kas bija ieskrāpēti baznīcas koka durvīs.

Jauni cilvēki izklaidējās viesnīcas nummurā, nezinu, neatceros, neredzēju kāpēc, bet bija arī viens līķis, tātad - jautra kompānija, ģērbusies veļā, zeķēs un briesmigi lielos kažokos. Dzīvie līķi sasmalcināja un izlietnes trubā nobēdzināja, par ko nummura apkalpotājs bija mazliet dusmīgs un vīlies, jo tas parasti bija viņa darbs ar labu dzeramnaudu. Pie tādam emocijām nummura apkalpotājs atcerējās savu iniciācijas rituālu, kurā kā mazs puika piedalījās - stāvēja uz baļķa, kas pāri nelielai upītei pārpeldēja itkā straume būtu šķērseniska. Tajā mirklī valdīja prieks un līksmība, līdz no pagrieziena parādījās melns džips, kas mēģināja nobraukt viņa mazāko māsiņu.
beigas (visi laimīgi)

Netīrs sarkana samta matracis ar tāda paša noplukuša izskata spilventiņu. Protams, man vajadzēja spilventiņu pacelt, galvenokārt tapēc, ka šķita - tas kustas, un bija kaut kas jādara, nedomājot kā un kapēc, lai pierādītu sev, ka nē, neesmu traka un man nav halucinācijas un tas ir tikai parasts netīrs samta spilvens. Bet tas nebija parasts. Zem tāda izmēra spilvena nevarētu paslēpt lāpstu un grīdaslupatu. Bet tur nu šie priekšmeti bija. Un tad vienīgā doma bija "sasodīts, tagad gan ir draņķīgi un sūdi vagā", bet tik draņķīgi arī nemaz nebija. Tikai manī iemiesojās lāpsta un grīdaslupata un vajadzēja būt slikti, jo nav labi, ja spoki tevī iemiesojas, bet nekā nebija. Sajūt nekāda.

Šonakt atkal murgi rādījās.
Visspilgāt atceros šādu epizodi:
Bija agrs pavasaris un visur peļķes un dubļi, bet zeme pārāk slapja, tomēr spidēja saulīte un ir diezgan silti. Mācības notika gotiska paskata ķieģeļu ēkā, kas vairāk atgādināja baznīcu un varbūt bija arī, ar parku un soliņiem, kokos un krūmos tāds tiko - tiko parādījies zaļums, viegls kā dūmi, bet visur peļķes un dubļi, tā ka līdz soliņiem tik nemaz nevar, ja nav gumijnieku. Un saulīte spīd un mēs visi esam ārā izgājuši uzpīpēt, drūzmējoties saulainajos un sausajos zemes pleķīšos. Man šēžot uz soliņa svārki mazliet uz augšu sarāvušies, kurus es sakārtoju un pamanu, ka uz mani tā savādi blenž viens nūģītis no mūsu kursa, tieši tāds, kādu rāda ameriāņu filmās - rūtainu kreklu, adītu džemperīti, ļoti kautrīgu un ar meitenēm vispār nerunā. Nu lūk, kad gribu jau viņu uzrunāt, nūģītis aizskrien un kā vēlāk izrādījās taisnā ceļā pie lektora, jo uz mani blenžot šis ir izdomājis ģeniālu risinājumu kādai no globālām problēmām, tikai diemžēl neatceros kādai un kāds bija ģeniālā doma.
Vēlāk lekcijā sēdēju blakus Depesham un šā tā pļāpājot izrādījās, ka viņš strādā par autobusa šoferi. Ha!