Man šķiet, ka filosofijas eksāmenā nešpikoja tikai es un vēl viena meitene no baltiem. Bet viņai to izdarīt būtu bijis grūti, jo viņa ir akla. Man savukārt nav attaisnojuma, laikam duma.

Meitene no kursa iedeva pasniedzēja e-pasta adresi, bet otrā pusē lapiņai uzzīmēta ainiņa ar puķi, sauli un taureņiem, kā arī uzrakstīts: "Nevar lemt ar asinīm, kas izlietas atriebībā."

Tas taču ir tik vienkārši. Kļūdām mēdz būt nepatīkamas sekas un arī pašas par sevi tās ir traumējošas. Taču visu traumējošo apziņa "norok" zemapziņā, (tāpat kā tas notiek ar murgiem, kurus nevar atcerēties, bet atcerās tikai šausmas). Tāpēc arī kāpjam uz viena un tā paša grābekļa, jo neatceramies.

Viņdien' padomājām. Tā te.
Klaveres jau kur tie gadi netiek spēlētas, arī pašas klavieres jau sen saskaldītas un vairs nerunā, cik ļoti spēles iemaņu man pietrūks turpmākajā dzīvē, un tomēr
māsiņas Skrides ienīstu joprojām.

Nerodu miera. Kaut ko gribas darīt, skriet, lekt, vienalga. Iet ārā un izkliegties.
Un tomēr ļoti daudz darbu stāv nedarīti.


Un vēl paskatījos bildes no Trefenes. Tagad ir skumīgi.

...jeb aspirīns. Katram ķiparam zināms līdzeklis pret paaugstinātu ķermeņa temperatūru, galvassāpēm, drudzi, otra rīta sindromu vai vienkārši pret sāpēm. Tomēr, izpētot zāļu lietošanas instrukciju kļūst skaidrs - aspirīnu paradoksālā kārtā drīkst lietot tikai pilnīgi veseli cilvēki (labāk, ja to apliecina ārstu komisijas atzinums) vēlamā vecumā no 20 līdz 50 gadiem un tikai ģimenes ārsta pastāvīgā uzraudzībā, ievērojot vislielāko piesardzību.

Nezinu, bet man patika. :)
"Apvienotajā Karalstē Blekpūlas atrakciju parkā Pleasure Beach uziets Marlēnas Dītrihas pērļu auskars, kas aktrisei pazudis 1934. gadā." (16.01. "Rītdiena")
Tomēr brīnumi notiek? Vai arī esmu pārskatījusies "Amēliju"?