Tas taču ir tik vienkārši. Kļūdām mēdz būt nepatīkamas sekas un arī pašas par sevi tās ir traumējošas. Taču visu traumējošo apziņa "norok" zemapziņā, (tāpat kā tas notiek ar murgiem, kurus nevar atcerēties, bet atcerās tikai šausmas). Tāpēc arī kāpjam uz viena un tā paša grābekļa, jo neatceramies.