Visādi savādi sapņi mani naktīs piemeklē.
Vispirms es redzēju aitas, kurām uz muguras auga koki, lieli un zaļi, un varbūt liepas. Redzēju aitu, kas nokrita pie zemes un kā paātrinātā filmā tā sapuva un satrūdēja, āda nolobijās un tā tālāk, bet koks iesakņojās zemē un turpināja augt.
Viņdien biju romietis ar jaunu glītu sievu un piemīlīgu gaišmatainu meitiņu uz gadiem 7, ar māju un darzu, kas vairāk izskatījās pēc kapiem, jo zaļuma tur bija maz, bet stipri daudz sagrābtu celiņu, tieši tā pat kā kapos. Lūk, šo dārzu bija izpostījuši barbari nomīdot taciņas. Tā nu man nācās mierināt meitu un grābt taciņas ar zilu grābeklīti.
Citu nakti spēlējos ar elekrtiskajām granātām uz Ķekavas māju balkona, bet vienu no tām iemetu kanalizācijā. Vispār visa tā padarīšana nu nemaz nebija gudra, jo nupat bija lijis lietus un viss bija slapjš, tā ka saka zibeņot un tas nu vairāk izskatījās pēc palētas 80to gadu futūristiskās filmas par ļaunajiem, labajiem, ceļošanu kosmosā un visu ko citu. Un tā es sēdēju uz balkona cenšoties nepieskarties malām un nekam metālistiskam, bet protams, ka to darīju vienā laidā, un protams, ka nekas nenotika.
Šonakt murgoju par regulējamu vannas kanalizāciju, mēnešreizēm, kas patiesībā bija smalkmaizīte ar aveņu ievārījumu, maziem bērneļiem, kas karoja Afganistānā un vēl kaut ko par koferi ar ūdeni.