|
„Un ja nu viss ir dzīvs un ziedošs, / Un pelnos vīru kori dun, /Un ja nu dvēsele dzied eglē, / Un savu likteni smilkst suns.
Ej un dedz / Sadedz savu balsi meklējot / Tikai savu balsi vienīgo / Tikai savu balsi, balsi to."
„Mēmā dziesma"
Raimonds Pauls, Jānis Peters, Viktors Lapčenoks, Nora Bumbiere
Auksta duša ir svētīga. Skalojos un vēlreiz pārdomāju, ko pats ierakstīju kā atbildi komentāros pie sava pēdējā ieraksta. Ūdens šaltīm šķīstot un raiti tekot pār vannas aizkara stilizēto zivtiņu dekoru, nonācu pie pieņēmuma, ka Plāns slēpjas tā radīšanā – ka jebkura cilvēka iztēles un reāli radoša darbība rada Plānu, savukārt tā meklēšana slēpjas iešanā uz priekšu, dodoties atpakaļ (avanti in senso un po' indietro, kas ir centrālā ikdienas dzīves un saziņas idioma Itālijas dienvidu reģionos – jo īpaši Sicīlijā). Vienkārši tikai pārlasīt Plāna elementus, pat ja tos tekstā sakārtojis pats Eko, un palikt to definīciju robežās ir bezjēdzīgi, ja vienlaikus nenotiek individuāls darbs – virzība jaunu lauku atklāšanā – un šī ir katra atsevišķa adepta dziļi privāta lieta (kas lieliski tiek aprakstīta arī FS lappusēs – kaut arī trīs viedie risina vienu kopīgu mīklu, atrisinājums, jeb nāve katram individuāla un atšķirīga). Kur šie lauki meklējami?
- Da jebkur. Cilvēka radošās darbības rezultātiem piemīt tā imanentā harmonija, ko Eko apraksta telefonbūdiņas piemērā, proti, visas tā šķautnes un plaknes savstarpēji viena otru izskaidro, un ar ciparu maģijas palīdzību tās var itin raiti padarīt par Ēģiptes piramīdu pārstāvniecībām jebkurā Eiropas pilsētā.
Šo funktieri atcerējos, laistoties ar aukstu ūdeni un, kā jau minēju, pārdomājot vēlreiz pašu svaigāko saraksti, kurā mēģināju saprast un izskaidrot to, kas man šķitis vērtīgs šajā pēdējā pusgada lasāmvielā. Pēdējais ieraksts bija šāds:
„(..)eko, paldies dievam, netika rakstījis preambulu, ka visi pieminētie jēdzieni, personas un citāti ir īsti. tāpēc pat nemēģināju tos tādus iztēloties. un šādā beletristikas līmenī, kā jau rakstīju, gabals brīžiem sāka uzdzīt niknumu. bet visāds sekulārs materiāls caur eko prizmu mirdzēja gluži kā dimanti. vienkāršas frāzes un atziņas radīja jaunu un neierastu skatījumu uz virkni lietu, kas pavisam ikdienišķā dienas kārtībā te nāca priekšā katru rītu, dienu un vakaru.
šķiet, mani vienkārši neuzbudina metafizika un reliģijas, un mana komforta zona maisās kaut kur cilvēcīgas muļķības un vieglprātības radītos mākoņos. un šajā līmenī atziņa, ka jebkura imadžināra darbība ir radoša (t.i., rada tādas pašas tvaika gūzmas, ideju ēnas, no kādām sastāvu arī es pats), izklausījās pēc ļoti sirsnīgas atzīšanās.
ilustrācijas labad, nolaižoties zemāk pie parastiem un taustāmiem majas procesiem, viens pavisam sīks pilāda bāra apraksts reiz sagādāja materiālu pārdomām un piedzīvotā pārkrāmēšanai, kam sekoja šis ieraksts:
http://klab.lv/users/kinskis/12701.html
(starp citu, jau nākamajā dienā, ja nemaldos, uzzināju, ka bertinoti ir bijis šo vēlēšanu lielākais zaudētājs, būdams izbijis deputātu kameras prezidents un neiegūstot nevienu vietu ne deputātu kamerā, ne senātā. vēl kādas dienas vēlāk viņš paziņoja par aiziešanu no politikas.)"
Pamēģināsim to turpināt – dušojoties un līksmi klaigājot, atcerējos, ka Bertinoti vārdā ir Fausto, un manā senāku dienu ierakstā ir aprakstīta viņa kapitulācija iepretim kārdināšanām; sakņu nozaudēšana un tai sekojoša pazudināšana. Labs fenšujs, kā kādā agrākā ierakstā uzsver ld (bet viņa, ja nepūš pīlītes, dzīvo Jēnā, kas kā paši lieliski zināt ir, pilsēta, kas izauklējusi neskaitāmas filozofiskās teorijas un kurā Johans Volfgangs Gēte, kopā ar savu draugu anatomijas profesoru Justu Kristianu Loderu atklāj starpžokļu kaulu cilvēka galvaskausā. Proti, kaulu, kas līdz šim ticis uzskatīts piemītošs tikai dzīvniekiem un turpmākajā medicīnas vēsturē ienāk ar nosaukumu Sutura incisiva goethei jeb Os goethei. Šis atklājums savulaik noder par iemeslu sajūsmas pilnai vēstulei, ko JWG sūta Johanam Gotfrīdam Herderam un kurā visa cita starpā ir iekļauts arī galīgais aicinājums mest pie malas vazāšanos pa pasauli un doties pie viņa uz Veimāru, uz ko Herders arī atsaucas un patiešām atgriežas Gētes tuvumā – tātad Gētes atklājums ir bijis pietiekami spēcīgs arguments, lai tik radikāli sagrieztu savu dzīves ratu. Herders, savukārt, kādu laiku pirms tam 1766. gadā Rīgā kļuvis ložas „Zum Schwert" locekli, pētījis zīmju sistēmas, ko prasmīgi paslēpis zem valodfilozofijas nosaukuma – kuras patieso dabu, tiesa, nodod tās ievirze – proti, Tautas Tradīcija determinē zīmju sistēmu, ko citkārt lietojam vienkāršai sekulārai saziņai, bet citkārt eksistenciāli būtisku formulu un algoritmu radīšanai. Te nešauboties jākonstatē, ka JWG mūža darbs Fausts ir spožs šīs teorijas rakstu piemineklis, turklāt no Rīgas līdz Pokaiņiem ir viens nieka spļāviens – taču šo virzienu, lai neiebrauktu galīgās auzās, derētu papētīt sīkāk. Kā teiktu Eko – dodiet man pāris dienas laika), paģēr pāri, tādēļ šeršējiet ļa femmi. Viņa dzīvesbiedre Lella Bertinotti, īstajā vārdā Gabriella Faglio? Protams, ka nē! Viņa, pēc visa spriežot, ietilpst trikstera plānā un ir akmens Fausto kaklā, kas pa zelta diegu pa taisnāko ceļu velk melnajā caurumā. Būdams cilvēks ar rāmu, bulvāra presē aprakstīšanas nevērtu privāto dzīvi, viņš saiet kopā ar šo uzkrītošo viltoto šokolādes zaķi, un pārāk ilgi nav jāgaida, lai, sasniedzot kārdinājumu skalā gana augstu stāvokli, presē parādītos bildes, kurā viņš jau skūpstās ar blondo, vulgāro, katra automehāniķa sapni no pin-up plakāta Valeriu Marini. Viņa rautos Tāda būtne kā Valeria Marini ir Lellas viešņa, savukārt pārējos izredzēto sarīkojumos, kuru centru veido šī blondā silikonu Helēna, viņš pamatā ierodas ielūgumā ierakstīts kā Lellas pavadonis. Tātad jāmeklē citur.
Kā raksta Eko, patiesākās saiknes veido tiešākās asociācijas un noslēpumainākās atbildes izrādās esam tās pašas redzamākās. Fausto pāris noteikti ir Margarita – Sofijas un Marijas Magdalēnas emanācija, kurai Romā – pilsētā, kas saskaņā ar Fellini teikto ir triju lielāko mistēriju - Reliģijas, Politikas un Kino - galvaspilsēta ir gana daudz pieminekļu. Domājat, ka Gētes Grietiņa ir slavenākā pasaules Margarita? Padomājiet vēlreiz. Eko brīnišķīgi atklāj sakrālo pavedienu profānās izpausmes, piemēram – IBM: Iesum Binarium Magnificamur; IHS: Iesus Hardware & Software. Kretīni un žūpas manā vecumā droši vien iedomāsies slaveno kokteili Margarita, taču pavisam skaidrs, ka šis ir vēlāk radīts malduceļš, ņemot vērā, ka Plāna necienīgo pētnieku suga, visādi tur literāti un apstādījumu intelektuāļi parasti ir neglābjami alkoholiķi. Patiesība ir vienkāršāka – pica Margarita, apaļa un galīga picu pica, vienīgā pica, kura ir pilnīgi visās pasaules picērijās un kuras definīciju veido trīsvienība – sarkanie tomāti (asiņojošais Jēzus), baltā mozarella (tēva sēkla un debesu valstība baltos mākoņos) un zaļais baziliks (aromātiskais svētais gars, zem šim vārdam līdzīga apzīmējuma figurē arī citās spirstiskajās tradīcijās) + Savojas Margarita, kas šai idejai piešķīrusi miesu. Picas tapšana ir aprakstīta katrā Neapoles tūrisma ceļvedī, vispārzināma un tādēļ jo ticamāka versija, ka tajā slēpjas Plāns. Īsos vārdos pārstāstīšu leģendu – pēc Itālijas apvienošanas kariem, kuras pretinieki viena no citadelēm bija Neapole ar Burbonu dinastiju sēdeklī, vēl ilgi gruzdēja neapmierinātība ar jauno kārtību, īpaši tur, kur kādreizējie galmi tikuši iznīcināti un pabāzti apakš Viktora Emanuela. Parasti uzskata, ka laji (varbūt ilumināti) Viktors Emanuels un jo īpaši Garibaldi ir karojuši pret Pāvesta valsti, kas uzvaras rezultātā saskaņā ar Laterāna līgumiem nu sarukusi un iesprostota iekš Vatikāna mūriem. Kara rezultātu brīnišķīgi apraksta iņ un jaņ zīme – laji varonīgā karā ir sadevuši pa mizu Pāvestam un iespieduši viņu kvadrātmetru ziņā niecīgā peles alā vienā Romas mikrorajonā. Savukārt Itālija, Viktora Emanuēla lolojums, ar visiem saviem iedzīvotājiem nemainīgi palikusi Pāvesta varā – garīgi, ticībā, turklāt šajā pasaulē proporcionāli Itālija ir tieši tāda pati peles ala kā Vatikāns uz Itālijas fona. Tādēļ uzvaras nav. Toties ir vienošanās par pamieru, izlīgums kādu kopīgu mērķu vārdā. Plāna vārdā – ko pretējās frontes pusēs esošie apgaismotie nolemj īstenot kopīgiem spēkiem.
Šis izlīgums atklāti un tautiski tika nosvinēts 1889. gadā ar Savojas Margaritas vizīti Neapolē, kuras laikā ar īpašu žestu viņai tika pasniegta labāko neapoliešu pizzaiolo cepta pica ar minētajiem trim ingredientiem. Neapoliešu dienišķā maize pica, laju karoga krāsās, turklāt tiek pasniegta šīs laju valsts oficiālajai galvai – nekā citādi kā par miera līgumu šo žestu nosaukt nevar. Picu iesauc par Margaritu un veiksmīgi mārketē visā pasaulē, savukārt Romā atgriežas Neapolē slepeni kronēta minēto triju mistēriju karaliene. No šī brīža Pilsētas klasisko karti papildina jauna ass, kas jo īpaši savas izpausmes uzrāda 20.gs ērmotajos un līdz galam neizskaidrotajos notikumos. Šova un spēka varenības ass – tā to varētu apzīmēt.
Ja līdz šim Via del Corso, kas savieno Venēcijas laukumu ar Piazza del Poppolo iezīmēja centru, kur Piazza del Poppolo ir punkts, kur piekārts svārsts, svārsta statīvu veido Via di Ripetta, kas nonāk San Luigi dei Francesi laukumā (Svētā francūžu Ludviķa baznīcā novietoti trīs programmatiski Karavadžo darbi, no kuriem pirmajā „Svētā Mateja atgriešanā" dievišķais aicinājums attēlots kā gaismas stars, kas krīt no nenoskaidrota avota, jo logs, kā redzam, ir tumšs), tālāk iziet pa starpu Panteonam un Palazzo Madama, kurā mūsdienās darbojas Itālijas Republikas senāts (bet Bertinotti ir bijis arī starp senatoriem – vecajiem viedajiem vīriem, turklāt viens no spēcīgākajiem), šķērsojot haotiski sabūvētu namu jūkli, finišē pie Garibaldi tilta. Otra statīva kāja sāk savu ceļu pa Via Babuino, tiek līdz Spānijas laukumam, pakāpjas pa Scalinata Trinta dei Monti kāpnēm (kuru ironijas laikmets dēvē par Spāņu kāpnēm, un patiesi – ironijas šajā faktā ir vairāk nekā patiesības) līdz Kalna Trīsvienības baznīcai un pa Via Sistina (ko kādreiz sauca par Via dei Fortunati, Veiksminieku ielu uz kuras savulaik cara stipendijā mitinājies viens no Sanktpēterburgas slepenās skolas mestriem Nikolajs Gogolis, un rakstīdams „Mirušās dvēseles", teicis slavenos vārdus „О России я могу писать только в Риме, только так она предстоит мне вся, во всей своей громаде." - par šo faktu joprojām liecina 1901.gadā pie Via Sistina 126 numura piestiprinātā cara sūtītā piemiņas plāksne) un Via Quattro Fontani līdz pat Eskvilīna pakalnam, uz kura saskaņā ar leģendu par Sniega brīnumu tikusi uzbūvēta Santa Maria Maggiore, lielākā un nozīmīgākā Dievmātei veltītā baznīca, kas joprojām ir viens no retajiem Pāvesta valdījumiem ārpus Vatikāna mūriem.
Sniega brīnums, ja paraugāmies uzmanīgi, arīdzan ir divu pretēju pasauļu (baznīcas un laicīgās varas) izlīguma metafora – vienā naktī kādam ietekmīgam Romas patricietim Džovanni un Pāvestam Libērijam sapnī parādās Marija un pavēl tajā vietā, kur viņi no rīta uzies sniegu, būvēt baznīcu. Abi vienlaikus katrs savā pilī pielec kājās un sūta savu karadraudzi meklēt sniegu. Izskraidījuši visu pilsētu, rītausmā (bet ir 5. augusts) abi pulki katrs no savas puses beidzot pakāpjas Eskvilīnā, kur sniegs patiešām arī atrodas. Tiek izsaukti godavīri, tie ievērtē sniegu, krīt ceļos un liek karadraudzēm mest ieročus malā un betonēt pamatus. Lai kļūtu pavisam interesanti, ir vērts piebilst, ka nez kādēļ tieši Neapoles Capodimontes muzejā glabājas viena no senākajām šī notikuma ilustrācijām, Mazolino di Panikales 1429.gadā tapušais gleznojums, kurā mūsdienu ufologi nokrišņu vietā saskata nepārprotamu mājienu uz lidojošajiem šķīvīšiem un citplanētiešu vizīti.
Bet atgriezīsimies pie Pilsētas shēmas - svārsta šūpu amplitūda elipsveidīgi ietver virkni nozīmīgu objektu, kas nepārprotami norāda uz Plāna esamību, turklāt nevis tādu, kas dota jau no paša sākuma, bet gan tikusi meklēta, iztēlota, radīta un papildināta laika gaitā. Sāksim no 6. Elipses zemākais punkts – Venēcijas laukums, jaunās valsts galvaspilsētas centrs, iezīmēts ar Tēvzemes altāri, perspektīvu pa shēmas centrālo asi uz ziemeļzvaigzni, kreisajā malā ar Napoleona Bonopartes personu saistītā Venēcijas pils (Napoleonu gana bagātīgi apraksta Eko, tādēļ neuzkavēsimies), uzreiz aiz Venēcijas pils, kvartāla otrā stūrī, raugoties pa Corso Vittorio Emmanuele iezīmētu līniju, atrodas Piazza del Gesu ar nozīmīgāko Jezuītu centru Chiesa del Gesu. Arī par jezuītiem Svārstā sarakstītas dāsnas lappuses. Tālāk līnija ved gar Largo Argentina, kas gadsimtiem ir noderējusi par metaforu vispasaules sazvērestībai – saskaņā ar tautas atmiņām tieši te sazvērnieku bars, kas sevī uzsūcis arī visuzticamāko līdzgaitnieku Brutu, nogalina Jūliju Cēzaru. Vēlākos gados tepat esošajā Teatro Argentina norisinās ne vājākas intrigas starp dažādos lirisko operu iestudējumos iesaistītiem komponistiem, funkcionāriem, dziedātājiem un koristiem (piemēram, Rossini Seviļas bārddziņa pirmizrāde te 1816. gada februārī esot brutāli izsvilpta).
Dodamies tālāk – tūrisma ceļvežus varat lasīt paši un nekā jauna man nav ko teikt. Navonas laukums, kas iezīmē elipses galējo rietumu punktu, savā centrā uz četru lielāko pasaules upju pleciem tur vienu no Pilsētas izteiksmīgākajiem obeliskiem, tampretī elipses austrumu malā strūklo 20.gadsimta sākumā uzstādītā jaunavīgā Nājādu strūklaka, kuru uz savu galvu nesvinīgi atklāja laji, jo mācītājiem tā šķitusi pornogrāfiska. Kāds sākums tāds turpinājums – skulptūru autors bija palermietis Mario Rutelli, iepriekšējā sasaukuma Ministru kabineta Kultūras mantojuma un aktivitāšu ministra, Ministru kabineta viceprezidenta Frančesko Rutelli vecvectēvs. Pats Frančesko ir kopējā politiķu fona salīdzinoši jauns kundziņš, kurš sabiedrībai palicis prātā arī kā Ciccobello – tās ir nodevas vētrainajai jaunībai, kad viņš savdabīgā manierē uzsāka politisko karjeru vairāku ekscentriķu sabiedrībā. Slavenākā no laikabiedrēm bija skandalozā pasaules sekularizācijas revolucionāre Cicciolina (Margarita-mauka). Abi jaunieši, pliki un glīti kā cukurgailīši iemantoja tobrīd populārāko leļļu vārdus, un loģiski, ka neviens neiedomājās, ka lelles varēti tikt tik tālu. Uz mūsu stāstu tas attiecas arī tādējādi, ka pašā nesenākajā pagātnē Bertinotti atteicās no dalības Ciccobello virzītajā kreisi centriskajā koalīcijā un vientulībā zaudēja visu. Daiļo mākslu templis, Palazzo delle Esposizioni – tehniski visattīstītākā izstāžu zāle, kura nupat pagājušajā gadā pēc rekonstrukcijas tika atklāta ar Daugavpils ebreja Marka Rotko darbu izstādi, un kuras atklāšanas āfterpārtijā norisinājās viens no pēdējiem Bertinotti traģiski bezgaumīgajiem vakarēdieniem, atrodas uz elipses apakšmalas austrumu daļas pa vidu starp Nājādu strūklaku un Tēvzemes altāri Venēcijas laukumā, kura pamatos līdzīgā kārtā savulaik ticis guldīts sacrificio humano.
Atgriežamies pie Fausto. Tradīcijā viņš ir neveiksmes scenārija nesējs, upuris uz altāra, un šī scenārija īstenošanās realitātē ir kā zīme visas pārējās tradīcijas eksistencei, kurā būtiska loma ir arī Margaritai. Tieši Margarita iezīmē pilsētas patieso karti, kas kopš izlīguma ir mainījusies (pat ja atsevišķi tās elementi palikuši savās godpilnajās vietās) atzīmējot triju mistēriju mājas. Reliģija – tā pavisam droši ir kristietība, taču saskaņā ar ekumēnisko izlīgumu, ne tikai. Ar to domāts visu dievu templis – iztulkojam grieķiski – sanāk Πάνθειον, Panteons. Agripas uzbūvēts, arhitektoniski turpinot Hadriana laikā iesākto tuvināšanos austrumu kultūrām, kas savu apogeju piedzīvoja, Konstantīnam pametot Romu, lai Mazāzijas pussalā dibinātu Konstantinopoli. 609.gadā, saskaņā ar slepeniem līgumiem Bizantijas imperators Foka nodod templi Pāvesta Bonifācija IV rīcībā, kristīgās baznīcas ierīkošanai, kas Romai, atzīsim, pavisam neraksturīgo konstrukciju turpmākajos gadsimtos paglābj no nopostīšanas. Panteons ir vienīgais antīkās arhitektūras piemineklis, kurš palicis sākotnējā veidolā, un šis fakts vedina paraudzīties detaļās. Par ko īsti ir runa - Panteona konstrukcija vien sagādā veselu virkni atklājumu – piemēram, ja turpinām griestu līniju tādā pašā rādiusā, iedomātā riņķa līnija ar savu apakšmalu sasniegs grīdu. Jumta pamatnes diametrs ir vienāds ar to tempļa iekštelpu augstumu. Tā faktiski ir lode, ar caurumu virsmā, pa kuru tās iekšienē krīt stars. Ja sekojam krītošajam staram un iztēlojamies to turpinātu debesīs kā kādu trosi, ir skaidrs, ka atrodamies lodē, kas nez kur piekārta dienu no dienas kustās pa riņķveida trajektoriju.
Vēl var piebilst, ka Margaritas kaps atrodas Panteonā – tieši iepretim Viktoram Emanuēlam, kura kapenes rotātas seno romiešu ērgļiem, krustiem un lauru vainagiem. Šos simbolus vēlāk pārņēma Musolini, pēc tam arī vēlākais viņa pielūdzējs Hitlers. Taču te nav vērts daudz uzkavēties – ejam tālāk, jo pa labi no Margaritas atdusas Rafaels. Uz viņa kapa rotājas šādi vārdi – „Še dus Rafaels, kura dzīves laikā māte daba bijās tapt pārspēta, bet viņam dziestot pati mirdama mira." Nav jābūt necik spiristiķim, lai saprastu, ka šis kaps, ar visu uzrakstu, kaut arī salīdzinoši nomaļš, ir visas reliģijas ēkas centrs. Rafaēlu uzskata par mākslas emancipētāju, kas savā pētnieciskajā mūžā un radošajā karjerā spējis pierādīt pārtapšanu citā kvalitātē, proti, ka labs materiāla apstrādes Meistars, par kādu tika uzskatīts jebkurš, pat ģeniāls mākslinieks, spēj radīt citu realitāti, kas ikdienišķajam un novazāti sakrālajam neatstāj nekādu izredžu. Raphael Divinus nav nedz tituls, nedz balva, nedz kompliments – tā ir īstenība. Mēs paliekam te un, Rafaēlam dodoties, vienkārši un mirstīgi laužamies viņam līdz. Rafaels ir cilvēciska būtne dievišķajā intelektā, Meistars Margaritā, kuru palikušie sekotāji kapa piemineklī, ja vien to drīkst saukt par kapu, mēģinājuši atdarināt dīvainā saplūsmes stadijā kā androgēnu būtni starp skaistu jaunekli un brīnišķīgu sievieti.
Meklējot jaunas un funkcionējošas gotiskās smailes, jo katram no mums tāda ir sava (mēs nevaram nonākt Margaritā minot, teiksim, Rafaēla pēdas), arī Musolini savulaik uzrādījis ciešu apņēmību īstenot Plānu. Par to liecina viens no viņa projektiem – privātās patversmes izbūve vienā no augstākajām Abruco Apenīnu virsotnēm Gran Sasso. Atrisinājums ir pavisam vienkāršs –atbilstoši patskaņu evolūcijas teorijai nomainām pirmo patskani lietvārdā (a uz e) un iegūstam Gran Sesso nākotnes programmas formā, kas tulkojams gan kā Varenais Sekss, gan Varenais Dzimums, ko līdz ar Viktora Emanuēla izmantotajām varas zīmēm Panteonā esošajā Rafaēla kapa iekārtojumā savulaik acīmredzot izpētījis Duče.
Pārējo mistēriju nami ir uzmeklējami tikpat vienkārši, ja atminētā galvenā – Margaritas mīkla. Uz Via Veneto ir ne tikai Fellini izdomātā un kopš tiem laikiem neglābjami eksistējošā Cafe de Paris, kas savos magnoliju pazaru mijkrēšļos rada materiālu vienai no mīklainākajām jaunās pasaules cilvēku eksistences mistērijām – opusu ar slepeno nosaukumu „Saldā dzīve”. Turpat tālāk ir amerikāniskā Hard Rock Caffe (H RC), bet tai pāri pretī ir Karalienes Margaritas pils. Mūsdienās – ASV vēstniecība, un tur, kur kādreiz valdīja daile un manieres, šobrīd mīt vara pār pasaules politiskajiem procesiem – karalienes deju zālē atrodas ASV vēstnieka darbagalds, IBM un papīri. Taču, ja mēs pagarinām asi no Margaritas pils pa Via veneto gar Cafe de Paris caur Porta Pinciana Borgēzes dārzos, labajā ceļa malā mēs uziesim Gētes pieminekli, vēl tālāk arī Gogoli.
To visu atkal iespējams salikt ģeometriskā figūrā, ar lineālu novelkot līnijas pār ielām un namiem, kā tas ticis darīts agrāk, jau aprakstītās pilsētas kartes gadījumā. Taču nav vairs tie laiki. Tagad katrs pats uzvelk savus flipflopus, apbruņojas ar fotoaparātu un atklāj savu ieeju Margaritā. Un es jūs nevienu turp pavadīt nevaru – Jūs to vienkārši nevarēsiet atļauties.
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
