|
[18. Apr 2009|22:55] |
šo dziesmu pirmoreiz pamanīju (gan jau arī agrāk biju dzirdējis) tajās dienās, kad biju notrāpījis sevi tā globāli iedzīt šaurā kaktā. man tajos laikos pašam pat nebija nekāda prātīga skaņas atskaņojoša aparāta, un es nudien neatceros, caur ko es to klausījos. kā arī neatminos to nejaušo gadījumu, kā es pie tās biju ticis. tik vien palicis atmiņā, ka rullēju to uz riņķi kādā dziļā naktī, tumsā sēdēdams uz grīdas pie neiedegta kamīna, smēķēdams mātes vieglās cigaretes, kurām ar zobiem kodu nost filtrus, jo citādi nekas neiecirtās rīklē, pat tabakas garšu nebija iespējams sajust. istabu reti izgaismoja kādas vēlīnas mašīnas, kas brauca garām pa tālivalža ielu. nobimbājos slapjš. ja neskaita to reizi, kad kādus mēnešus pirms tam vienos no ašpadsmitajiem ziemassvētkiem smagi paģirains apraudājos, lasot kaķīša dzirnaviņas, tās bija pirmās tādas megaslūžas, kas man toreiz pa visu to teikas laiku bija pasprukušas vaļā. teika vispār ir reti skumjš gabals. |
|
|
Comments: |
pēc tam - jau tā drūmās manas dzīves epizodes kļuva vēl drūmākas, lai atsevišķos gadījumos sasniegtu tādus kā bedres ekstrēma punktus, kas iedarbojās kā elektrošoks. tad viss strauji sāka mainīties, līdz no iepriekšējās dzīves nekas vairs pāri nebija palicis.
es pierakstos kursos, jo man nupat būs tā stadija
man ir mazliet žēl, ka tajos laikos nerakstīju cibā vai līdzīgi.
From: | |
Date: | 19. Aprīlis 2009 - 00:57 |
---|
| | | (Link) |
|
lūk, es kā reiz pie sevis domāju, ka diez, cik dziļi ir jānolaižas un cik ļoti jāļauj dzīvei sevi pazemot, lai kaut kas sāktu iedarboties un katalizētu izmaiņas. pagaidām es tikai tā apātiski grimstu, un neliekos ne zinis pat tik daudz, lai kaut pirkstu pakustinātu un satvertu vienu no daudzajām virvēm, kas te ap manu akaci mētājas.
O, man neapturamais raudiens par kurlūtas artefaktiem ir sanācis tikai divas reizes - Cibiņa un Buņģa stāsts skolā, kā arī krievu filma, kuras nosaukumu neatceros, bet stāsts bija par tēti un viņa diviem dēliem, ar kuriem jamējais cenšas satuvināties un muļķīgas negadījuma dēļ iet bojā. Un abas iedarbojās nevis lasīšanas/skatīšanās laikā, bet pēc tam galīgi nesvarīgā sakarā pārstāstot sižetu māmiņai. It kā jau nekā šausmīga tur nav, bet pēkšņi sakāpj kamols kaklā ka runāt vairs nav iespējams un puņķis parauj neapturams.. un protams, dziedāt bērnudārzā "Tek saulīte tecēdama" bija tipisks padomju laika bērnu skološanas paņēmiens... | |