|
18. Apr 2009|22:55 |
šo dziesmu pirmoreiz pamanīju (gan jau arī agrāk biju dzirdējis) tajās dienās, kad biju notrāpījis sevi tā globāli iedzīt šaurā kaktā.
man tajos laikos pašam pat nebija nekāda prātīga skaņas atskaņojoša aparāta, un es nudien neatceros, caur ko es to klausījos. kā arī neatminos to nejaušo gadījumu, kā es pie tās biju ticis. tik vien palicis atmiņā, ka rullēju to uz riņķi kādā dziļā naktī, tumsā sēdēdams uz grīdas pie neiedegta kamīna, smēķēdams mātes vieglās cigaretes, kurām ar zobiem kodu nost filtrus, jo citādi nekas neiecirtās rīklē, pat tabakas garšu nebija iespējams sajust. istabu reti izgaismoja kādas vēlīnas mašīnas, kas brauca garām pa tālivalža ielu. nobimbājos slapjš. ja neskaita to reizi, kad kādus mēnešus pirms tam vienos no ašpadsmitajiem ziemassvētkiem smagi paģirains apraudājos, lasot kaķīša dzirnaviņas, tās bija pirmās tādas megaslūžas, kas man toreiz pa visu to teikas laiku bija pasprukušas vaļā.
teika vispār ir reti skumjš gabals. |
|