vieta

Es joprojām esmu pilnīgi pārliecināta, ka Ar Mums Jau Nekad Nekas Tāds Nenotiks (un vienīgais, ko mēs nevarētu sadalīt, būtu mīļotais kaķis).

(Dot pretī)(Thread)

:)) protams, tā arī ir tā doma, ar ko dzīvot ;)
lielai daļai cilvēku vispār šķiet tā briesmīgi par kaut ko tādu runāt vai domāt, tas fakts :)) bet nu cilvēki precas, cilvēki šķiras un jā, tā jau ir, ka ķēpa visvairāk tad, ja ir i dzīvoklis, i māja, i sīcis un dalīšana iet uz urrā...

(Dot pretī)(Parent)

es sāku domāt - bet kā tad ir ar to līgumu - viņš sadala to, kas ir pirms precēšanās, vai arī to, ko iegūst laulības laikā, jo (ja jau šķiras) nebūtu godīgi, ka katrs dabū to, kas ir uz viņa vārda, kjip tētis dabū dzīvokli, mašīnu un mamma kaķi (lai gan manam kaķim pasē kā īpašnieks ir rakstīts tētis, jo viņš ved kaķi pie ārsta :D ).
Un ja tas netiek uzreiz sadalīts, tad problēma paliek tāpat...

(Dot pretī)(Thread)

tas, kas katram ir pirms precēšanās, katram pašam arī pieder, strīdi var sanākt par to, kas iegūts laulības laikā. un līguma doma ir tur ierakstīt, piemēram, ka nopirktais dzīvoklis pieder tam, auto tam, bet vēl kas tam, lai nav jāstrīdas par dalīšanu. tiesa, var arī līgumu par to, ka viss, ko katrs nopērk un kas pirms tam piederējis, pieder abiem kopā. tas viss tā, pēc vajadzības un gribēšanas. un par to, kas uz kura vārda [tālākais ir kā likumā, bez līguma] - ja iegādāts laulības laikā un otrs ir ieguldījis savu daļu darot vai ar naudu, tad viņš, to pierādot, var arī viņu dabūt [problēma praktiski pieradīt un sadalīt, kas kam un cik daudz pieder]

(Dot pretī)(Parent)

Bet zin kā, pirms kāzām balodīši dzīvo tādā idillē, un precas viņi ar pārliecību, ka uz mūžu mūžiem, līdz kapa malai un pat pēc tās. :)
Man šajā jautājumā ir divejāds viedoklis, nu tāds no diviem skatu punktiem.
1) Pirms kāzām ierunājas topošā sieva - mīļais, mums jāsastāda laulības līgums, ja nu gadījumā mēs šķirsimies! Vīrietis bildināja šo sievieti, jo ir pārliecināts, ka viņa ir tā īstā un vienīgā, bet, paskat, tā kaza sāk plānot mantu sadali šķiršanās gadījumā, njā škrobīgi.
2) Tieši tā, piekrītu Tev. Gabals jau nenokritīs, ja jau laikus padomās visus iespējamos variantus, pie kuriem var novest laulība. Galu galā, ja laulība būs laimīga un izdevusies visās tās izpausmēs, tad tādu līgumu nemaz nevajadzēs izmantot.

Es saprotu, ka juristu praksē tas ir pašsaprotami, bet man ir zināms tikai viens pāris, kurš precoties noslēdza laulības līgumu, un abi ir juristi, pārējo gadījumā pat ieminēšanās par tādu līgumu varētu likties divdomīga, pat dīvaina. Bet varbūt viņi par to skaļi nerunā, bet tāds pastāv.

(Dot pretī)(Thread)

Tā jau ir, ka mums pieņemts, ka laulība tāds dziļi garīgs utt process, kā tu par mantu sāc domāt, tā uzreiz baigais materiālists skaities :) kaut gan reāli jau tāpēc tā laulība ir, lai divi kopā dzīvojoši cilvēki noregulētu savu kopējo/atsevišķo mantisko pusi.. jo pēc idejas jau valstij vienalga par to lielo ļubestību [labi, es te varbūt pārspīlēju, nezinu], svarīgi ir, lai kaut kā regulētu to kopā dzīvošanu, atvieglotu gadījumus, kad kāds no pāra nomirst, kas notiek ar mantu utt.

(Dot pretī)(Parent)

vēl par to pašu - vai nav tā, ka tie, kas precas pavisam jauniņi, viņiem nemaz nav ko dalīt, tādēļ izdomā, ka nav vajadzības pēc tāda līguma?

(Dot pretī)(Thread)

ir

(Dot pretī)(Parent)

protams, ka par dalīšanu jau ir interese tad, kad ir kaut kas ko dalīt :) bet, tā kā ar laiku viņiem gan jau kas uzradīsies, tad varbūt arī ir tas brīdis, kad aizdomāties, vai nav izdevīgāks kaut kāds cits regulējums, ne kā likumā noteikts.

(Dot pretī)(Parent)