Kamoon, baltie graudiņi taču ir tik garšīgi!
Tie man saistās tikai ar zirgiem, kuri par graudiņiem ir sajūsmā :D
Un tu esi sajūsmā par neredzamajiem graudiņiem šokolādē?
Tā kā pēdējā laikā īpaši uz saldumiem nevelk un šokolāde pārsvarā ir vismaz 70procentīgā, kur tie graudiņi, šķiet, varētu būt čuķ mazāk, laikam pat varu teikt, ka nē :)
Man liekas, ka tā joga kādu negatīvi iespaido :D
Nu, nu, kopš kuriem laikiem tad saldumu neēšana varētu tikt no jebkāda rakursa vērtēta kā negatīvs efekts, ko? :D
Laikam jau kopš saldumu izdomāšanas? Cik kūltūras zini, kur ēdieniem ir tikai zupa/salāti un otrais ēdiens? Vai tad atteikšanās no papildinošā saldā kādā mērā būtu vērtējams pozitīvi?
Tas, ka kaut kas tiek lietots, nebūt nenozīmē, ka tas pats par sevi tikai tāpēc ir pozitīvi. Idejiski ēšana ir tāpēc, lai būtu enerģija un ķermenis labi darbotos un saņemtu visas nepieciešamās vielas. Rafinētā cukurā nekādas dižās uzturvērtības nav, savukārt saldumu var panākt arī ar citām vielām [medus, fruktoze etc], kas tādas mēdz arī saturēt. Nav jau runa par atteikšanos no saldajiem kā sugas, ir runa par to, no kā viņi ir gatavoti. Bulciņa ar pūdercukuru un augļu salāti tomēr ietilpst divās pēc kvalitātes atšķirīgās kategorijās, manuprāt.
Jā, bet tomēr ir empīriskie rezultāti, uz kuriem varam apskatīties. Jā, idejiski ēšana ir enerģijas uzņemšana, tāpēc arī pirmatnējiem cilvēkiem parasti bija tikai viena ēdiena sastāvdaļa. Taču arī pirmatnējie cilvēki saprata, ka ir ēdiens un garšīgs ēdiens, tāpēc gaļu izvēlējās ēst nevis jēlu, bet apcept uz ugunskura. Vai cukurs netika atklāts tāpat kā uguns - ēdiena garšas bagātinātājs? Un vai tad atteikšanās no garšas bagātinātājiem nav mēģinājums nonākt turpat, kur pirmatnējie cilvēki, kas nelietoja uguni gaļas cepšanai?
Neredzu tur īsti logisko saikni, jo tomēr vai tik gaļu nav vieglāk sagremot un tā ilgāk nesaglabājas, tāpēc arī to apstrādā, cepot, marinētjot, sālot etc. Cukurs vnk ir garšīgs un baltais rafinētais ir tikai viens no saldumiem. Bet principā neredzu īsti jēgu diskusijai par šo jautājumu.
Jēga - tik vien cik prieks interesanti parunāt. Un pārstāvēt cukura pozīcijas, kas man garšo. Bet pēc nedēļas pārtraukuma grūti tā turpināt.
Es laikam esmu pārāk pragmatisks cilvēks priekš tādām lietām, vai arī vnk slinks :)
Labas sarunas, ne par tēmu, sagatavo vēlākām sarunām, kuras būs par tēmu. Prātam arī kondīcija jāuztur.
Bet par cukuru - tas tāpat kā gaļas cepšana palīdz saglabāt ievārījumus ēdamus. Un jēla gaļa jau ir ēdama, tikai to apstrādā, lai tā kļūtu baudāmāka, tāpat kā ar cukuru apstrādā ūdeni, maizi un citas lietas, lai tās kļūtu baudāmākas. Tad kāpēc gribi atteikties no vienas baudas devēja - cukura, bet palikt pie daudzajām citām baudām? Kur ir konsekvence?
Man puse darbadienas aiziet sarunās par tēmu, tā kā par kondīcijas uzturēšanu nav jāuztraucas :) Kāpēc ir nepieciešama konsekvence? Un kam un kādā sakarā tā ir apsolīta?
Vai tas nozīmē, ka konsekvence nav vajadzīga? Vai katru dienu dzīvojot tu nebalsties uz apkārtējo konsekvento rīcību?
Konsekvence rada stabilitāti, bet tā ir tikai ilūzija, kuru prāts mēģina saglabāt, jo pēc būtības katrā brīdī ir jādzīvo tā, kāds tas ir, nevis štampējot savu rīcību un domas no visiem iepriekšējiem. Un apkārtējo rīcība nebūt nav konsekventa, bet tas ir dabiski :) Jo konsekvence var būt sekas tam, ka katrā situācijā esi nonācis pie līdzīga lēmuma, bet ne jau iemesls, lai pie tāda nonāktu.
Man liekas, ka atbildē vairāk formulēji, kas ir konsekvence, nevis atbildēji par tās nepieciešamību. Un ko tu saki tiem, kas nerīkojas konsekventi? Kaut ko labu?
Ja ir šāda saruna, laikam sākumā vajadzētu vienoties, ko katrs saprotam ar vārdu 'konsekvence'. Šķiet, visdrīzāk kā nemainīgu nostāju. Nu lūk, manuprāt nostāja var būt mainīga un atšķirīga, atkarībā no apstākļiem un tā, cik tālu ir izdevies katrā reizē aizdomāties, tādēļ, spriežot par cilvēku rīcību, es vairāk analizēju, cik tā ir loģiska un atbilstoša situācijai, nevis cik atbilstoša kādām iepriekšējām rīcībām līdzīgās situācijās. Bet kāpēc man vispār cilvēkiem kas būtu jāsaka par viņu rīcību?
Tieši tā - analizē cik tā ir loģiska un atbilstoša situācijai balstoties uz zināšanām, kā cilvēki rīkojas šādās situācijās, tātad pēc būtības paļaujies uz konsekvenci, tikai nevis kā nemainīgu kopumu, bet kā atsevišķām rīcības detaļām.
Vai tā ir nespēja atbildēt uz jautājumu, ka tiek atbildēts ar pretjautājumu? Un kāpēc tad ir vajadzīgi likumi un tiesas, ja cilvēkiem par viņu rīcību nekas nebūtu jāsaka?
Par pretjautājumiem - mācos no tevis. Tavs sākotnējais apgalvojums - nav konsekventa rīcība, atsakoties no vienas baudas [cukura], paliekot pie citām baudām [cepta gaļa]. Mans jautājums - kāds tam sakars ar konsekvenci? Kāda vispār ir loģika, izvēloties kaut ko ēst vai neēst, un kāda tur balstīšanās uz citu cilvēku zināšanām? Manuprāt, nekāda, jo ēd to, ko grib un tādā kārtībā, apjomā, cik grib un garšo vai uzskata sev par nepieciešamu. Tikpat labi var pārmest, ka neēd vienu dārzeni, ja ēd visus pārējos, tikpat liela nekonsekvence, bet pričom tur loģika, neredzu. Vēl jo mazāk man ir skaidrs, kāpēc pievelc tēmā par ēšanu citu cilvēku rīcību un likumus, kas nosaka atbildību par viņu rīcību. Tā, lūk, jau ir absolūta novirzīšanās no tēmas, bet tēma man, kā jau pirms tam teicu, šķiet diezgan bezjēdzīga sarunai, jo īpaši ar tik nekorektu struktūru. Labi, paldies par aktīvo iesaisti, bet man apnika.
Par nekorektajām lietām vajag aizrādīt, nevis mācīties ;) Jā, izvēle ēst vienu vai otru dārzeni, gaļu ir normāli. Bet cik ļoti tā ir tava izvēle neēst cukuru, nevis iespaidošanās no tā, ko jogā sastāstīja? Vai tad nav tā ka ēdi cukuru, bet balstoties uz citu cilvēku teikto, sāki pārdomāt vai tev to vajag vai nevajag? Kāda ir motivācija atteikties tikai no cukura, bet tajā pašā laikā palikt pie daudzām citām lietām, kas savā ziņā ir līdzvērtīgas cukuram? Un vai tad tā nav savā ziņā konsekvence - apkarot visus līdzīgos gadījumus, nevis izdarīt tikai dažus izņēmumus? Tā kā tik bezsakarīgs tas viss savilkums nemaz nav ;)
| |