par otrajiem bērniem - mani bērnībā sauca nevis vārdā, bet par "māšeli" un tas man vienmēr likās gandrīz kā "piedēklis" vai "asistents". bet visgrūtāk esot otrajiem bērniem trīsbērnu ģimenēs, jo viņi nepaspējuši kļūt par pasaules centru jau ir spiesti atdot pozīcijas.

par staigāšanu - protams, mz staigā turoties gar mēbelēm, tā viņš staigā jau kādus 4 mēnešus. pie mums par staigāšanu sauc patstāvīgu staigāšanu un rāpošanas atmešanu. mz kājām ir distonija (sk http://klab.lv/users/kihelkonna/200610.html beigas) un tāpēc viņam tiek prognozēta vēla staigāšana. bet gan jau viņš iekavēto iedzīs, jo ir kustīgs.

hm, varbūt daudzonība ir pielāgojums, kā otrie bērni piespiež vecākus iedziļināties viņu unikālajās personībās. kamēr es nepamanīju, ka mz ir tik atšķirīgs (muzikāls), es vispār par viņu daudz galvu nelauzīju.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Mana māmiņa ir tāds vidējais bērns no trim, un visu mūžu ar šo sajūtu cīnās. SO. atceras, kā viņam vienmēr tikušas brāļa vecās mantas un drēbes un brālis, spēdams labāk runāt, vienmēr melojis vecākiem.
Ir tā dauzonība pielāgojums - S.O. ir par brāli trīs gadus jaunāks, brālis bija teicamnieks un teorētiķis, S.O. - reālās dzīves pētītājs un sportists.
Nesen kaut kur lasīju ar, ka otrie bērni daudz ātrāk iemācās, piemēram, smaidīt (un darīt blēņas) – lai piesaistītu uzmanību. Un kas gan var viņus par to vainot? :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tevi lasot atcerējos, kaut kur lasīju, esot tāda statistika par pasaules 8 varenākajām baņķierēm sievietēm - viņas visas augušas ģimenēs bez brāļiem. bet tas jau laikam cits gadījums. mjā, par šo man būs jāpadomā; mz pašlaik valkā rozā zeķubikses ar puķītēm (tās pašas, ar kurām reiz iekaustīju lauleni). mz gan smaidīja vēlāk par mm.

(Reply to this) (Parent)