Starp citu, vai vēl kādam šķiet, ka pēdējā laikā latviešu jaunajā mūzikā vērojams akūts lirikas kvalitātes trūkums? Kas mums te pēdējie bija, Manta, kas vēl kaut ko radīja.
Kāpēc man nāk smiekli par to, par ko citiem cilvēkiem nenāk? Kāpēc vieni prot izstāstīt anekdoti, bet sievietes parasti nemāk? Mums jāsmejas kopā, hahahaha, banāna miza, hahahaha.
Joko vīrietis, uzkrāso lūpas un ieģērbjas sieviešu drēbēs. Joko sieviete, pielīmē ūsas, visi izliekas, nemanām krūtis. Mums jāsmejas kopā, hahahhaa, paliksim draugi, hahahaha. Kad nava ko teikt, var arī klusēt. Bet skolā to nemāca, tur māca tusēt. Skolotāj, skolotāj, nevajag raudāt, piedalies viktorīnā, būs jautrāk.
Mums jāsmejas kopā, hahahhaa, sitiens pa olām, a-oū hahahaha. Mums jāsmejas kopā, jāsmejas kopā
Look up on the wall, there on the floor, Under the pillow, behind the door. There's a crack in the mirror. Somewhere there's a hole in a window pane. Do you think I'm to blame? Tell me, do you think I'm to blame?
(When we do it) you're never there. (When you show it) just stop and stare. (Abacab) he's in anywhere. (Abacab)
If you're wrappin' up the world 'Cause you've taken someone else's girl, When they turn on the pillow, Even when they answer the telephone, Don't you think that by now... Tell me, don't you think that by now.
(When we do it) you're never there. (When you show it) just stop and stare. (Abacab) he's in anywhere. (Abacab) doesn't really care.
Do you want it? You got it. Now you know. Do you want it? You got it. Now you know.
It's an illusion. It's a game, Or reflection of someone else's name. When you wake in the morning, Wake and find you're covered in cellophane, Well, there's a hole in there somewhere. Yeah, there's a hole in there somewhere. Baby, there's a hole in there somewhere. Now there's a hole in there somewhere.
(When we do it) you're never there. (When you show it) you stop and stare. (Abacab) he's in anywhere. (Abacab)
Tas gan, tas gan! Un, protams, viss arī atkarīgs no muzikālā materiāla un izpildījuma. Ar tiem var lieliski novērst uzmanību kā no draņķīgiem tekstiem, tā arī no labiemm.
Atļaušos aizrādīt, ka šādu epitetu nelietoju! Tikai precizēju, vai pareizi sapratu, ka sākotnēji pieminētais vokāli instrumentālais ansamblis būtu kvalitātes etalons.
man šķiet, ka Simanovičs raksta nesliktus dziesmu tekstus
Es tevi redzēju aizvakar lielveikalā – Kāds tev uzgrūdās un aizgāja neatvainojies. Tu pieliecies, lai paceltu somu no zemes, Bet sastingi pusceļā. O, es zinu, kur tu biji, Es zinu, ko tu padomāji, Es zinu, kas pie tevis bija atnācis ciemos – Tevi nodod tavs skatiens un tas, kā tu klusē. Pastāsti man, kā tu naktīs guli, Par ko tu domā, griežot maizi ar nazi, Kāpēc skaties tik ilgi pāri balkona malai, Kāpēc vakaros vilcinies ieslēgt istabā gaismu? Kāpēc apskāvieni liekas smacējoši Un smiekli – ļaunas, zemiskas ņirgas? Pastāsti man kā tu pārziemosi, Pavaicā virvei, kā izdzīvosi.
Es tevi satiku vakar uz Ģertrūdes ielas, Prasīju: „Kā iet?”, tu teici: „It kā okei.” Bet mēs zinām, ka šī pasaule nav radīta tev Un tu neesi radīta šai pasaulei. Tu lasi grāmatas, lai aizmirstos, Bet viss, kas tajās rakstīts, liekas tev samākslots Un filmas tev šķiet muļķīgi viltota dzīve, Un draugi spēj runāt tikai par sevi. Tu ēd slikti un smēķē par daudz, Un dzer tā, ka pašai no sevis jau kauns. Pastāsti man kā tu izkulsies šoreiz, Pastāsti, dārgā, to pistoles lodei.
Es tevi redzēju šorīt pie bāra letes, Tu biji ar vīrieti baltās kurpēs, Iejūtīgu kā cirvi un smalku kā ostas strādnieka roka. Kaut zināji, kas viņa interesi dzen, (Tādu kretīnu nebiju redzējis sen) Tavās acīs plauka tāda pateicība, It kā dievs tev uz pieres būtu uzlicis plaukstu. Ko darīsi sešos no rīta, kad ausīs pretīga gaisma Un bailes iet mājās? Varbūt atdosies tam dzērājam, Kas aizmidzis stūrī, Varbūt saņemsi dūšu citā ūķī. Bet varbūt izglābs šī siena, šis skatlogs, šī iela, Varbūt pieglausties asfaltam tik cieši, lai sāp. Pastāsti man kā tu izkulsies šoreiz, Pastāsti, dārgā, to pistoles lodei.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Kāpēc man nāk smiekli par to, par ko citiem cilvēkiem
nenāk?
Kāpēc vieni prot izstāstīt anekdoti, bet sievietes
parasti nemāk?
Mums jāsmejas kopā, hahahaha, banāna miza, hahahaha.
Joko vīrietis, uzkrāso lūpas un ieģērbjas sieviešu
drēbēs.
Joko sieviete, pielīmē ūsas, visi izliekas, nemanām
krūtis.
Mums jāsmejas kopā, hahahhaa, paliksim draugi, hahahaha.
Kad nava ko teikt, var arī klusēt.
Bet skolā to nemāca, tur māca tusēt.
Skolotāj, skolotāj, nevajag raudāt,
piedalies viktorīnā, būs jautrāk.
Mums jāsmejas kopā, hahahhaa, sitiens pa olām, a-oū
hahahaha.
Mums jāsmejas kopā, jāsmejas kopā
piemēram
Under the pillow, behind the door.
There's a crack in the mirror.
Somewhere there's a hole in a window pane.
Do you think I'm to blame?
Tell me, do you think I'm to blame?
(When we do it) you're never there.
(When you show it) just stop and stare.
(Abacab) he's in anywhere.
(Abacab)
If you're wrappin' up the world
'Cause you've taken someone else's girl,
When they turn on the pillow,
Even when they answer the telephone,
Don't you think that by now...
Tell me, don't you think that by now.
(When we do it) you're never there.
(When you show it) just stop and stare.
(Abacab) he's in anywhere.
(Abacab) doesn't really care.
Do you want it? You got it. Now you know.
Do you want it? You got it. Now you know.
It's an illusion. It's a game,
Or reflection of someone else's name.
When you wake in the morning,
Wake and find you're covered in cellophane,
Well, there's a hole in there somewhere.
Yeah, there's a hole in there somewhere.
Baby, there's a hole in there somewhere.
Now there's a hole in there somewhere.
(When we do it) you're never there.
(When you show it) you stop and stare.
(Abacab) he's in anywhere.
(Abacab)
Un, protams, viss arī atkarīgs no muzikālā materiāla un izpildījuma. Ar tiem var lieliski novērst uzmanību kā no draņķīgiem tekstiem, tā arī no labiemm.
Es tevi redzēju aizvakar lielveikalā –
Kāds tev uzgrūdās un aizgāja neatvainojies.
Tu pieliecies, lai paceltu somu no zemes,
Bet sastingi pusceļā.
O, es zinu, kur tu biji,
Es zinu, ko tu padomāji,
Es zinu, kas pie tevis bija atnācis ciemos –
Tevi nodod tavs skatiens un tas, kā tu klusē.
Pastāsti man, kā tu naktīs guli,
Par ko tu domā, griežot maizi ar nazi,
Kāpēc skaties tik ilgi pāri balkona malai,
Kāpēc vakaros vilcinies ieslēgt istabā gaismu?
Kāpēc apskāvieni liekas smacējoši
Un smiekli – ļaunas, zemiskas ņirgas?
Pastāsti man kā tu pārziemosi,
Pavaicā virvei, kā izdzīvosi.
Es tevi satiku vakar uz Ģertrūdes ielas,
Prasīju: „Kā iet?”, tu teici: „It kā okei.”
Bet mēs zinām, ka šī pasaule nav radīta tev
Un tu neesi radīta šai pasaulei.
Tu lasi grāmatas, lai aizmirstos,
Bet viss, kas tajās rakstīts,
liekas tev samākslots
Un filmas tev šķiet muļķīgi viltota dzīve,
Un draugi spēj runāt tikai par sevi.
Tu ēd slikti un smēķē par daudz,
Un dzer tā, ka pašai no sevis jau kauns.
Pastāsti man kā tu izkulsies šoreiz,
Pastāsti, dārgā, to pistoles lodei.
Es tevi redzēju šorīt pie bāra letes,
Tu biji ar vīrieti baltās kurpēs,
Iejūtīgu kā cirvi un smalku
kā ostas strādnieka roka.
Kaut zināji, kas viņa interesi dzen,
(Tādu kretīnu nebiju redzējis sen)
Tavās acīs plauka tāda pateicība,
It kā dievs tev uz pieres
būtu uzlicis plaukstu.
Ko darīsi sešos no rīta,
kad ausīs pretīga gaisma
Un bailes iet mājās?
Varbūt atdosies tam dzērājam,
Kas aizmidzis stūrī,
Varbūt saņemsi dūšu citā ūķī.
Bet varbūt izglābs šī siena,
šis skatlogs, šī iela,
Varbūt pieglausties asfaltam tik cieši,
lai sāp.
Pastāsti man kā tu izkulsies šoreiz,
Pastāsti, dārgā, to pistoles lodei.
lirika -as, s.; parasti vsk.
1. literat. Viens no daiļliteratūras veidiem (blakus drāmai un epikai), kam raksturīgs cilvēka emocionālu pārdzīvojumu attēlojums, parasti saistītā valodā.