Kemune

man šķiet, ka Simanovičs raksta nesliktus dziesmu tekstus

Es tevi redzēju aizvakar lielveikalā –
Kāds tev uzgrūdās un aizgāja neatvainojies.
Tu pieliecies, lai paceltu somu no zemes,
Bet sastingi pusceļā.
O, es zinu, kur tu biji,
Es zinu, ko tu padomāji,
Es zinu, kas pie tevis bija atnācis ciemos –
Tevi nodod tavs skatiens un tas, kā tu klusē.
Pastāsti man, kā tu naktīs guli,
Par ko tu domā, griežot maizi ar nazi,
Kāpēc skaties tik ilgi pāri balkona malai,
Kāpēc vakaros vilcinies ieslēgt istabā gaismu?
Kāpēc apskāvieni liekas smacējoši
Un smiekli – ļaunas, zemiskas ņirgas?
Pastāsti man kā tu pārziemosi,
Pavaicā virvei, kā izdzīvosi.

Es tevi satiku vakar uz Ģertrūdes ielas,
Prasīju: „Kā iet?”, tu teici: „It kā okei.”
Bet mēs zinām, ka šī pasaule nav radīta tev
Un tu neesi radīta šai pasaulei.
Tu lasi grāmatas, lai aizmirstos,
Bet viss, kas tajās rakstīts,
liekas tev samākslots
Un filmas tev šķiet muļķīgi viltota dzīve,
Un draugi spēj runāt tikai par sevi.
Tu ēd slikti un smēķē par daudz,
Un dzer tā, ka pašai no sevis jau kauns.
Pastāsti man kā tu izkulsies šoreiz,
Pastāsti, dārgā, to pistoles lodei.

Es tevi redzēju šorīt pie bāra letes,
Tu biji ar vīrieti baltās kurpēs,
Iejūtīgu kā cirvi un smalku
kā ostas strādnieka roka.
Kaut zināji, kas viņa interesi dzen,
(Tādu kretīnu nebiju redzējis sen)
Tavās acīs plauka tāda pateicība,
It kā dievs tev uz pieres
būtu uzlicis plaukstu.
Ko darīsi sešos no rīta,
kad ausīs pretīga gaisma
Un bailes iet mājās?
Varbūt atdosies tam dzērājam,
Kas aizmidzis stūrī,
Varbūt saņemsi dūšu citā ūķī.
Bet varbūt izglābs šī siena,
šis skatlogs, šī iela,
Varbūt pieglausties asfaltam tik cieši,
lai sāp.
Pastāsti man kā tu izkulsies šoreiz,
Pastāsti, dārgā, to pistoles lodei.