Jā, mēs laikam kaut kur viena otrai garām runājam :)

Es īsti nepiekrītu, ka tas ir ciniski. Ciniski būtu norādīt, ka visām pacientēm būtu kaut kādā noteiktā, obligātā veidā sava pieredze jāapstrādā, vai nu jāslēpj, vai nu jāpublicē, jābūt pozitīvai prieka bumbai vai žēlojamai nelaimes čupiņai. Man nešķiet ciniski apsveikt tās, kuras šo traumu ir integrējušas savā dzīvē šādā veidā, man tas šķiet tiešām skaisti.

Tas, ka prieks ļoti daudzām var būt pagaisis, ka tā ir smaga pieredze, gan ir fakts, bet to jau neviens te neapstrīd.