Tā ir. Es jau pagājušogad valodu referenduma sakarā rakstīju, ka tik ļoti politiski abpusēji uzkurināts un uzputots pasākums nedz Francijā, nedz Vācijā nebūtu noritējis bez kāda grautiņa vai asinsizliešanas. Savukārt mūsu iecirkņos novērotāji ar sarkanbaltsarkanajām un oranži melnajām lentītēm viens pret otru izturējās ar uzsvērti vēsu pieklājību.
(Tas, protams, nenozīmē, ka nevarētu gribēt, lai etniskās attiecības kļūst labākas utt.)
Mani vairāk pārsteidz kas cits - kālab Latvijā (un arī Igaunijā), kur uz pirkstiem saskaitāmi retie Tuvo Austrumu vai Āfrikas bēgļi, kā arī atsevišķie šo valstu studenti, kuri nebūt negrasās te apmesties uz dzīv, tomēr mēdz vīdēt tik atklāts naidīgums pret "visādiem čurkām" un "melnajiem". Kas ir viņu demonizēšanas pamatā? Rietumvalstu pieredze? Krievijas ietekme? Kaut kāda dzīvnieciski instinktīva ksenofobija, kas saasinās, reaģējot uz vizuāli atšķirīgo?