Ha, jā izlasīju ierakstu par to, ka Rīga nezina, ko nozīmē strādāt. Un arī iebildumus, ka tā tak nav un nevar būt. Tas man arī ritīgi sita pa nerviem, kad es centos kādam pastāstīt, cik man sūri iet, bet tad parasti atbilde bija tāda zināma nesapratne, ka, ai, tik traki jau nevar būt, bez tam man tak būtu grāds pa brīvu no Amērikas. Tādā ziņā man trakoti noveicās, ka parādījās labāka opcija Eiropā un piedevām varēju ar godu un bez kauna traipiem CV aizlaisties. Plus mana nozare šaipusē ir gana laba, tā ka tiešām noveicās.

Ar to vientulību ar bija līdzīgi - tā kā man nebija brīva laika, tad nebija protams arī laika draudzēties. Kopumā man bija 2 draugi, viena piedevām lietuviete, tad nu kaut kā izkārpījos. A tak Ņujorkā vaidzētu būt pa pillo ij latviešu, ij ex-USSR ar kuriem kopā iet iedzert un Coju klausīties? Un cik Tev gadi vēl jānolauž?