."katram jau gribas redzēt, kā viņa darbs izskatās ierāmēts, bet.. es labāk neteikšu, ko es domāju," bija viena no daudzajām frāzēm, ko šodien dzirdēju. neskatoties uz to, kļuva skaidrs, ka par mani viņa domā daudz ko.
"kam tad jūs viņu tagad rāmītī dāvināsiet, māmiņai? vai nesīsit uz jarmarku? (smīns) nuja, jums jau nav lietišķo bagāžas.." bija liels kārdinājums piebilst, ka mani tiešām neapgrūtina lieka bagāža un nav ieaudzināta rāmjaina aizspriedumainība pret rāmju lietojumu un ka vispār tas nemaz nav rāmītis, bet trušubūra durvtiņas ar visu eņģīti, ko stopojot no šveices atradu uz lielceļa, un kas pēc skates smuki ceļos atpakaļ uz mazmājiņas durvīm, kuras jau iepriekš greznoja kā kompozicionāls elements..

.tagad man ir neatvairāms kārdinājums nākamgad VISAS, pat vismazākās skicītes izstādīt ierāmētas - terapija, konfrontācija bailēm no rāmjiem.


.saprotams, mans lielākais grēks joprojām ir tas, ka daru visu uz savu roku, neņemot vērā padomus un tos pat neprasot, bet, cik vien iespējams, izvairoties, paļaujoties uz to, ka šajā jomā man tehniski neviens neko nevar piesiet. var strīdēties par gaumi vai ideju. lai gan domāju, ka daudz vairāk viņu kaitina nevis rezultāta nesakritība ar viņas estētisko izjūtu, bet tas, cik maz par to raizējos. protams, tas atsaucas vidēji par balli zemākā vērtējumā kā tiem, kas dara visu pareizi, toties joprojām pietiekami augstā vērtējumā, kas norāda, ka vismaz no kvalitātes viedokļa mani norakt nevar.


#maza paralēle. vakar, braucot autobusā, man piebikstīja sieviete ar, hm, dzīves svinēšanas spēcīgi skatiem vaibstiem, valdonīgi norādot, ka man zeķe uzrauta, uz to, ka attraucu, ka zinu (ikskjūz, autobusā zeķes nevilkšu nostīm un nelāpīšu arī), apmulsa, bet tad metās pamācīt, lai tak savelku kleitu zemāk, piesedzu, nedod dies, un vispār, lai beidzu "pazorīt" sevi.