.auksta kafija un bezmiega apziņa, ka pēc 6 h mani gaida 2 mokošas h, lai visbeidzot nonāktu pie 15-20 ļoti pazemojošām minūtēm. (un iespējams - grāda) bet, kā man ļot prātīgi šodien atzīmēja neraate - nav ko satraukties, neba nu tās būs pēdējās pazemojošās minūtes manā dzīvē;)
.un man nav ne mazākas vēlmes aizstāvēties. es varētu iziet un pateikt - riebj man jūsu iestāde, riebj man neiztrādātā programma, kurā bija jāmācās, goda vārds nezinu, kādas suniskas spītības pēc paliku, vēl visādas soda naudas samaksāju, bet te nu es esmu ar visu to darbu, kas arī man noriebies un kura akadēmiskā vērtība ir tajās divās nodaļās, kas man liekas gauži jaukas. un man liekas, ka tas ir visai piedienīgi un simpātiski - neuzskatīt sevi par ģēniju un savu darbu par labāko pasaulē, bet godīgi un pieklājīgi atzīmēt, ka par nudien labu  (bet tā ka Labu) atzīstama 1/3 darba. un, ja tas nelīdzēs, laikam atliks tikai iztēloties viņus visus plikus un pa vidam bimbāšanai neganti ķiķināt. tā vot.