-

Lielos gabalos sagriež sviestu, ieliek bļodiņā, bļodiņu - karstā ūdenī.
Atstāj, kamēr sviests gandrīz šķidrs.
Sašņikā puspušķīti lakšu, drusku maurloku, dilles cik patīk un kamēr nav rūgts, var pielikt lapiņu lupstāja.
Sviestu un zaļumus ieliek blenderī, pielej drusku stipras olīveļļas - tad gan garšos gan smērēsies labāk.
Pieliek vienu sasmalcinātu daiviņu stipra īstā ķiploka ja grib jaudīgāku (man patīk) un jūras sāli pēc patikšanas.
Pamatīgi sablenderē. Pieliek dilles vēl pussaujiņu smalki sagrieztas - drusciņ sablenderē, lai paliek veselas.
Ielej trauciņos, liek ledusskapī.

Ēd ar ko vien vēlas, piemēram mīkstu bageti, vai klijumaizes grauzdiņiem.

Piedodiet par paviršo pierakstu,
man jāskrien pabeigt gatavot aknu pastēti!

Nu man jau nepatīk īsti visa tā ko es ēdu publiskošana, bet
nu pēdējās dienās es esmu izgudrojusi tik daudzas jaunas ģeniālas receptes,
ka taisni vai žēl tās aizlaist nebūtībā,
tātad, vismaz dažas:

blenderī liek
lakšus nelielu pušķīti rupji sagrieztu, aptuveni 4x mazāk diļļu,
vāpiena biezpienu aptuveni tik pat cik lakšus,
grieķu jogurtu, tā lai tas pasākums būtu tāds saldā krējuma biezumā, vai arī kā labāk patīk.
drusku rīvētu sieru tik cik dilles- tipa Ementaler un pieliek kādas trīs četras lielas karotes labas tomātu pastas.
sablenderē, pieliek sāli pēc garšas, aptuveni 1 tk. cukura, citronu mazliet, drusku ne pārāk jaudīgas olīveļļas
sagriež smalki dillītes sauju, uzber, lai ir smuki.

ja patīk, var ieblenderēt vienu lapiņu lupstāja. (man patīk)

un lai faktūraināka tā mērcīte, tad var beigās vēl neblenderētu biezpienu piejaukt.

Un tad to zaļo mērci uz sālātiem svaigiem, gurķiem, tomātiem.
No gaļas noteikti drusku apcepta vistas fileja strēmelītēs labi ģeldētu klāt.

______________________

Un tad svaigo lakšu pesto

sablenderē lakšus pušķīti
pierīvē to pašu ementāleru ka maz neliekas
piestā parupji saspaida labu saujiņu mizotu mandeļu,
piestā līdz pastas konsistencei saspaida saujiņu sezama sēklu,
procesā pieliek olīveļļu, lai vieglāk saspaidīt
visu samaisa,
jūras sāli pieliek, cukuru1tk, citronu sulu un olīveļļu

...nez es kaut ko neaizmirsu?

Nu drausmīgi garšīgi.

Ā. Un ja jūs taisiet spinātu zupu
Nu tādu kur šausmīgi daudz spinātu un daudz parmas siera un tad drusku saldais krējums,
tad tur arī var kombinējot, jeb ķiploku vietā pieblenderēt dažus svaigus lakšus.
Man patika!

Ejam pa lietaino Pārdaugavu kopā ar Timoteju un māsas gadu vecāko (5.g) dēlu Stefanu.
Stefans: Kas tas īsti ir?
Es: Tā ir kanalizācijas truba. Tur satek lietus ūdens. Ir tādi cilvēki, kuri izdomā vietas pilsētā,
kur tos caurumus vajag, tad viņus izrok un ūdens viss satek viss kopā.
Tas ir domāts, lai mums neapplūstu mājas, kad ir liels lietus.
Stefans sajūsmināts: Vispār mans tētis ir tas, kurš pazemes ūdeni vada...
Timotejs: Mans tētis arī pazemo ūdeni!
Stefans neliekas dzirdējis: ...Mans tētis uzvelk tādas brilles un paņem trubiņu un ja kādam pazudusi kāda mantiņa,
viņš ienirst tai pakaļ, jo viņš ir varonis. Mans tētis visu var salabot!
ja kādam saplīst dators, vai māja, viņš paņem skrūvgriezi un sataisa,
viņš var ar cimdiem aiztikt elektrību!
Un ja kādu bērnu apbižo, viņš saka: "nu nu nu!"

kaut kāds vakuums, emocionāla žopa
jāpaguļ, nevar saprst kastatevkaiša

gan jau pagulēs un taad jau viss būs zaebiss

"Precīzi izsakoties, projekcija nekad netiek taisīta, tā vienkārši atgadās, parādās.
Kādas ārējas lietas neskaidrībā es atrodu savu iekšējo jeb psihes dzīvi, bet neatpazīstu to kā tādu."
/K.G. Jungs, Dvēseles Pasaule, 99./

Pašnāvību centos izdarīt, dzīvei jēgas nebij nemaz.
Pašu murgu neatceros, tikai to, ka ap sešiem pamodos, stiepos uz datora pusi,
lai kaut kādu svarīgu detaļu pierakstītu,
(šķiet kaut kas ar dzelteno krāsu, makaroniem, vai tārpiem un ciparu simts)
bet pa ceļam atkal izslēdzos.

Timotejs ieritinājies gultā taisās uz aizmigšanu.
Atskan salda balstiņa:
- Mammu, var kakāt gleznā?
- ... Kāpēc kakāt gleznā?
- Tāpēc, ka var.

Pēc kāda laika esmu jau virtuvē. Timotejs no istabas sauc:
- Mammu! Atnes eļļu!
- Priekš kam tev eļļa?
- ... Tev eļļa ir?
- Ir. Bet priekš kam tev eļļa?
Klusums.
- Eļļā kakāt var?

Plkst. 07:00 Zvana telefons.
Nezināms numurs. Paceļu, bet jau pusnomodā nojaušu, kas ir zvanītājs.
-Lakricu gribi?
-Jā.
-Nē. Tev bija jāatbild: "Es pervim ģelom, kad pamostos gribu Hennesy."
Tētis, protams. Tikai viņš mēdz zvanīt šādā laikā tīri tā - lai aprunātos.
Saruna ir īsa, šodien nesanāks saskrieties.
Viņš saka: "Ā. Un tagad turi ausis vaļā!" un atskaņo klausulē kaut kādu šausmīgi čerkstošu
tuvo austrumu popsu ar metāliski džinkstošu vokālu.
- kas tas ir?
- Tas ir kamielis. Viņam arī zaļas lampiņas deg acīs.
Ar to arī mūsu saruna beidzās.
Un starp citu,
man Jau vairāk kā nedēļu uzstājigi skan galvā Carlos Gardel tango Por Una Cabeza (tulk. tango vienai galvai) ,
kurš vislabāk pazīstams no filmas Scent of a Woman, nevaru tikt vaļā.
Ilgi nevarēju saprast, kas tas par skaņdarbu - domāju kaut kāds Piacolla, pat meklēju joutūbā.
Aizdomājusies sāku svilpot melodiju ciemojoties apakšstāvā pie mammas un patēva.
Patēvs priecīgs.
Izrādās, ka viņš savā istabā, kura tieši zem manējās,
mācās viņu spēlēt uz ukuleles.

Lūk kā labi manai mājai iekārtota elpošana.

Pilnīga vienaldzība un arī miegains prieks un nav īsti nekādas vajadzības.
Ak, laime.
The need to be with others atkāpusies pavisam pavisam tālu.
Līdz ar Chinawoman koncertu kaut kāda piedošana sev un citiem par viņu idiotismu uznāca.
Tā "А ежели поймешь, что сансара — нирвана,То всяка печаль пройдет!" sajūta
un tur jau neviens nevar pretoties, kad viņa (chinawoman) ar to savu
pasaules skumjāko smaidu tā linčiski apsmaida publiku
miegainajām opiātiskajām acīm šķiet pat īsti nemanot, kur viņa atrodas.

Karoče, nav ko tirināties. Tāpat mēs visi nomirsim.
Un par siltumu paldies, tiem, kam ir un kas dod.
Un vēl jo vairāk tiem, kam pašiem pietrūkst,
bet viņi vēl citiem pamanās neuzkrītoši iespiest rokā tādu sainīti kā Ezītī miglā...
nu ar šito te... kāviņtur... aveņu ievārījumu.

Nu tas arī uz tevi zīmējas, Fjokla.

Esmu stingri depresīva. Dzīve man diezgan riebjas. Lūdzu neņemiet personiski, tie kas ar viņu šobrīd personificējas.
Visvairāk man tagad gribētos gulēt siltā vannā siltā dzīvoklī svešā valstī, pīpēt kāsi pēc kāša un klausīties kaut kādu šitādu mūziku
http://hypem.com/track/156rv/Vincent+Gallo+-+I+Wrote+This+Song+For+The+Girl+Paris+Hilton
un tad no rīta pavazāties pa to svešo pilsētu tādā drūmā panciski čigāniskā paskatā un sēdēt kaut kādās patukšās kafejnīcās
un kaut ko rakstīt blociņā un uz salvetēm un tad...
Nu nē tad var būt labāk amerikāņu kalniņi līdz vemšanai, cukurvate un kāzas Las Vegasā
baltos kovboju tērpos ar mirgojošām lampiņām ap cepures malu, piedzēries mācītājs
un tad kokaīns un athods kaut kādā daudzstāvu viesnīcā,
drausmīgi skumjš un pelēks, nu drausmīgi skumjš skats pa logu.
... Nē. uz nejaušu pakļūšanu zem auto, vai lēcienu lifta šahtā velk.

Var būt, ka es drusku vairs neticu, ka varu dzīvot tā pašpietiekami viena.
Nu ne jau viena, bet man gribas apprecēt taču to vīrieti,
kuram tad prasīt kāpēc slieksnis atnaglojies un siena lupinās un kas mani samīļos.
Bet man tik augstas un specifiskas prasības. Nu tīiiik. Es pat domāju,
ka esmu drusku-tā-kā-nu-vispār-it-kā garantijas talonu vientulībai izrakstījusi uz kādiem gadiņiem.
Kamēr prasības pret sevi un citiem atsprings.

Nu bet augšminētais jau arī ir ārēju likumību pievilkšana iekšējam stāvoklim.

Un var būt arī, ka nevelk uz nekādu lifta šahtu, vai šoseju,
bet es tikai konstatēju tādu pelēku sabiezējumu, kuru nosaucot vārdā, arī neitralizēju.

Es tā vismaz ceru.

Būs jāsāk plānot dzīve. Ļoti man nepatīk to darīt.
Tā šķiet kā apgrēcība pret dabisko lietu kārtību.
Ja tāda vispār ir- un ja tādas nav, tad varētu jautāt, kāpēc gan lai es neieviestu plānotājus,
termometrus un lineālus un to lietu dabisko norisi pati priekš sevis neizdomātu ērtībai.

Laikam jau tāpēc, ka ja nu gadījumā viņa tomēr, tā dabiskā lietu kārtība, tad tā nav nekāda "dabiskā lietu kārtība"
- tas vispār izklausās pēc nokārtošanās krūmiņos piknika laikā 30to gadu Amerikā - bet gan
vajadzība visam notikt kādā tikai nojaušamā veidā,
kurā manas gribas izpausmes un lēmumi spēlē notektu lomu,
taču nav iepriekš nosakāms,
vai šī loma ir iekļaujama pirmā,
otrā vai vispār masovņika kalibrā.

Un ta, protams, esam atkal tepat atpakaļ pie pelēkā kunkuļa,
kuru cenšos izklepot ar galvas palīdzību,
bet aizmirstu iesaistīt elpošanu.

"Kāpēc nevar aiztikt krāniņu?"
ir diezgan labs jautājums.

Un starp citu, es esmu pamanījusi, ka es esmu sieviete un turpmāk domāju tik daudz vairs nedomāt
un mēzt pa purnu un dejot pa galdiem un raudāt no tā cik mīļi ir kaķēni biezā kārtā,
jo man ir arī ļoti bagāta jūtu pasaule, ne tikai spožs un pārlieku dominējošs prāts,
kurš spēj izpestīt no karātavām vispēdējāko sūdagabalu.

Un mana ļoti bagātā jūtu pasaule ir stipri apbižojusies, ka viņai tik reti dots izpausties.
Turpmāk nebrīnieties, ja es skatos jums acīs un nedzirdu vārdus.

___________________
aprill aprill lol

Vakar bija satriecoša ballīte.
Drusku parunājāmies ar draudzeni. Viņa aizgāja mājās, bet es
strauji piedzēros šnabi Svajak, pastaigāju viena bezfilmā drusku pa tukšo pilsētu,
Miglaini atceros, ka atgriezos bārā un sazvērnieciski pateicu bārmenim,
ka es domāju, ka visi ir idioti, uz ko viņš- ka viņam vispār tā arī liekās itin bieži.
Tad es labas 4h izgulējos uz bāra dīvāna, plkst. 6 rītā iedzēru citronūdeni,
papļāpājām, draudzīgi slēdzām bāru un braucām pa mājām.

Šorīt sapnī redzēju savu iecerēto.
Plašā telpā, kas izskatījās pēc vecas lauku mājas bēniņiem,
uz nagliņas bija pakārta pamatīga pātaga un lakādas josta,
viņš tās noņēma un teica, ka pagājušo reizi,
kad mēs šeit bijām jau tās pamanījis un domā, ka būtu jāliek lietā.
Es devos uz tādām mazām stāvām saules apgaismotām kāpnītēm telpas labajā pusē
un paklausīgi kāpu augšā uz savu guļamistabu - tādu mazītiņu siltas aules gaismas apspīdētu,
romantisku istabiņu ar vecu, smaržīgu dēļu grīdu,
vienvietīgu gultu ar vecrozā baldahīnu, grāmatplauktu un rakstāmgaldu un tā mierīgi domāju,
vai tik mans iecerētais drusku nepārspīlē, jo tā pātaga ir ar tādu letālu izmēru.

Tad es laikam pamodos un kad iemigu, redzēju nākamo sapni
- mēs ar bijušo mīļāko sēdēdējām pie galda un dzērām tēju
un viņš man stāstīja par cilvēka ķermeņa sadalīšanu.

Un vēl man rādījās kārts no personīgā taro kāršu kavas
ko spējā vizionārisma uzplūdā uzzīmēju kādreiz savā,
tagad cien. apolineera istabā uz sienas, pirms vēl tā tika špaktelēta.

Kārti sauca 'violent death' un tur bija attēlots kails, sadalīts cilvēka ķermenis.

To varētu skaidrot kā Chonyid stāvokļa atainojumu -
"Un tad Nāves Dievs ap tavu kaklu apliks cilpu un stieps tevi līdz;
viņš nocirtīs tev galvu, izraus sirdi, izlaidīs tev iekšas, izsūks tev smadzenes,
izdzers asinis, apēdīs tev miesu un sagrauzīs kaulus; bet tu nespēsi nomirt.
Pat tad, kad tavs ķermenis ir sakapāts gabaliņos, tas atkal atdzīvosies.
Un no jauna tas tiks sakapāts un atkal būs šausmīgas sāpes un mocības."

Tieši šitādas vīzijas mani vienu laiku mocīja katru nakti.
Tas gan bija sen, bet es nekad neaizmirsīšu.

Īpaši šausmīgi ir tas, ka liekās, ka nu jau gan viss,
bet tas sākas atkal un atkal un nekad nebeidzas.

Nu un tad es noskatījos Dokumentālistu vakar.
Un, vai zin, es sautos drusku skumji,
jo es esmu bijusi taisni kā tā galvenā varone.
Staigāju ar lomiku rokā draudēdama purnu izdauzīt ikvienam,
kas pienāks par tuvu, bet še tev...
Vajag tik pietiekami neatlaidīgi vazāties pakaļ, vienreiz atnest vecas končas
un pāris reizes nošķipelēt ar lāpstu sniegu no piebraucamā ceļa,
lai es izšūtu krustdūrienā, attēlotu ciema šamani
un ar visu, šito te... asinsspiedienu, lēktu uz vienas kājas.

Atcerējos Kabīrijas Naktis un Bjorkas izmisumu pēc Dejotājas Tumsā.

Un tomēr jau tāpēc Kabīrija skatās filmas noslēgumā ar tām laimīgām acīm,
ka viņas jau, tās sievietes, vienīgās ir spējīgas radīt materiālu filmām,
ko kāds drusku perverss dokumentālists var iefilmēt savā kamerā.


+

Un tad vēl te kaut ko pienātos bilst par pieradinātām lapsām un aizmirstiem iekšējiem bērniem,
kas uztramdīti no pieaugušības labirintiem izmisīgi pieķeras pie rokas un grib, lai tu viņus ved mājās.

Pēc garas pastaigas mēs ar dēlu atgriezāmies mājās.
Netālu pie ieejas viņš uzrīkoja skandālu,
tad spītīgi apsēdās pustrepēs un ar tēlotas aizņemtības izteiksmi
stingri vērās uz saules apspīdēto ieplaisajušo art noveau kalpu durvju arkas stiklu

un ik pa laikam iemezdams mutē kādu miniatūru zaļu vardīti, vai sārtu taurentiņu
no nelielas kartona kārbiņas ar uzrakstu Tuti-fruti
uzstājīgi atkārtoja: "Es gribu citu Laimi"

Nezinu kā sākt.
Tikko runāju ar mammu, ka ar rakstīšanu man grūti, jo es zinu, ka tas mirklis,
kad es piesēžos man prasa milzīgu piepūli, bet piesēsties vienmēr sanāk tikai uz pāris stundām,
jo… nu apstākļi ir kādi tie ir. Un tad pēc tam tā sajūta, kad krīti no kājām pēc negulētas, norastītas – tiešā nozīmē–
nakts un tu jūti, ka varētu tā vēl nedēļu, vēl mēnesi ar to jaudu ko pie šī pagrieziena esi uzņēmis bliezt… bet nevar.
Tu pagulēsi un būs jauna diena un ikdiena ar saviem pienākumiem un rūpēm izšķīdinās to lādiņu,
kurš šobrīd izpaužas vien kā zili statiskās enerģijas uzplaiksnījumi lietām, kam pieskaros.

Pārlasīju no Peperšteina grāmatas "Voina" kičīgos stāstus par Ameriku, Krieviju un robežu -
šie trīs man līdz vietai, kurai grāmatu esmu izlasījusi, nosēdušies visdziļāk.
Zinu to visu jau, esmu saņēmusi šito mesidžu,
bet ir tādas lietas, ko neapnīk un vajag atkārtot kā mantru.

Nu taču, lai ar lielāku pārliecību un patosu
varētu veikt katru nākamo kļūdu.

Psihoanalītiskā pieeja Tūves Jānsones grāmatas
“Mumintēta memuāri” pirmajai nodaļai.

Trollīša Mumina tēta dzīvesstāsts sākas uz patversmes trepītēm, kur, ietītu avīzēs, to atrod Murmuliene, kura, pilnīgi pretstatā impulsīvajam un zinātkārajam trollītim Muminam, visus savus pasaules uzskatus pilnībā balsta uz superego normām. Murmuliene, nespēdama un nevēlēdamās atbildēt uz zinātkārā Mumina eksistenciālajiem jautājumiem centās tos izskaust ar represijas metodi, tomēr trollīša zinātkāre un brīvības alkas nebija tik viegli apslāpējamas un tā viņš turpināja pasaules izzināšanu bez Murmulienes palīdzības. Savas skumjas, par to, ka šajā atradeņu mājā (Mumina uztverē- pasaulē) viņš netiek saprasts, trollītis sublimēja un realizēja nodarbojoties ar kautko, ko nosacīti varētu saukt par aktiermākslu- lūkojoties spogulī, (kurā spēja saskatīt tikai savas acis) ar neticami bezcerīgu izteiksmi izsakot tādas skumjas frāzes, kā šīs- “Vientuļš! Cietsirdīgā pasaule! Liktenis ir mana daļa!” Tā kā Murmuliene un viņas vienpadsmit paklausīgo atradeņu bija sākuši vairīties no mūždien jautājošā trollīša, viņš mēģināja racionalizēt savu zinātkāri apkārtējās vides izpētē, bet sava augošā autoerotisma dēļ viņš atklāja sevis izpēti par daudz interesantāku nodarbošanos. Kādu agra pavasara dienu trollītis mumins sajuta spēcīgu impulsu no ID līmeņa, ka viņam jāiet uz Murmulienes “aizliegto zonu”- Jūru. Aizgājis līdz jūrai trollītis Mumins pirmo reizi iraudzīja savu atspulgu ledū pilnā augumā un viņa Ego, kas nu jau apzinājās savu pilnību, pārņēma narcisistiskas jūtas.
Kad Mumins, caur savu fizisko izpēti un pirmo notikumu savā dzīvē- ielūšanu ledū, bija apzinājies sevi, viņš saprata, ka dzīve atradeņu namā nebūt nav tas ko viņš vēlas un pieņēma lēmumu bēgt…

No rīta izgāju uzsmēķēt un iedzert kafiju savā mazajā slepenajā aizšķūņa dārzā -
saule tak tik smuki spīdēja, lai gan auksts bija bezbožno.
Iekārtojos uz beņķīša un taisījos jau ar rituālu svētsvinību aizdegt smēķi,
kad pamanīju sniegā pēdas.
Jā - pāri sētai tajā vietā, kur jau pagājušajā rudenī kaimiņi velosipēdu zagļi
noņēmuši dzeloņdrāti, kāds pārlecis un nostaigājis cieši gar balto jāņogu krūmu.

Nu kā cilvēkiem, kas logu siltināšanai izmanto makrofleksu,
paskaidrot, ka dēļ tiem naksnīgiem viesiem
zeme piesitās cieta un ja tādā veidā turpinās,
tad nekas tur vairs nevarēs augt.

Šovakar domāju klausīties loopā monkey gone to heaven un kārtot māju.
Jungs tak arī saka - ar māju jāsāk, ar māju.

Pa viņējam gan arī ūdenstilpnei jābūt mājas tuvumā,- bet kas zina - var jau būt,
ka to strūklaku dārzā var atdzīvināt,
ja jau pat krāsns sāk izskatīties iekurama.

Ūdens tak mums te, kā par brīnumu, bez maksas.
Atšķirībā no gāzes.