- - Miršanas un augšāmcelšanās cikliskā iedaba

Šorīt sapnī redzēju savu iecerēto.
Plašā telpā, kas izskatījās pēc vecas lauku mājas bēniņiem,
uz nagliņas bija pakārta pamatīga pātaga un lakādas josta,
viņš tās noņēma un teica, ka pagājušo reizi,
kad mēs šeit bijām jau tās pamanījis un domā, ka būtu jāliek lietā.
Es devos uz tādām mazām stāvām saules apgaismotām kāpnītēm telpas labajā pusē
un paklausīgi kāpu augšā uz savu guļamistabu - tādu mazītiņu siltas aules gaismas apspīdētu,
romantisku istabiņu ar vecu, smaržīgu dēļu grīdu,
vienvietīgu gultu ar vecrozā baldahīnu, grāmatplauktu un rakstāmgaldu un tā mierīgi domāju,
vai tik mans iecerētais drusku nepārspīlē, jo tā pātaga ir ar tādu letālu izmēru.

Tad es laikam pamodos un kad iemigu, redzēju nākamo sapni
- mēs ar bijušo mīļāko sēdēdējām pie galda un dzērām tēju
un viņš man stāstīja par cilvēka ķermeņa sadalīšanu.

Un vēl man rādījās kārts no personīgā taro kāršu kavas
ko spējā vizionārisma uzplūdā uzzīmēju kādreiz savā,
tagad cien. apolineera istabā uz sienas, pirms vēl tā tika špaktelēta.

Kārti sauca 'violent death' un tur bija attēlots kails, sadalīts cilvēka ķermenis.

To varētu skaidrot kā Chonyid stāvokļa atainojumu -
"Un tad Nāves Dievs ap tavu kaklu apliks cilpu un stieps tevi līdz;
viņš nocirtīs tev galvu, izraus sirdi, izlaidīs tev iekšas, izsūks tev smadzenes,
izdzers asinis, apēdīs tev miesu un sagrauzīs kaulus; bet tu nespēsi nomirt.
Pat tad, kad tavs ķermenis ir sakapāts gabaliņos, tas atkal atdzīvosies.
Un no jauna tas tiks sakapāts un atkal būs šausmīgas sāpes un mocības."

Tieši šitādas vīzijas mani vienu laiku mocīja katru nakti.
Tas gan bija sen, bet es nekad neaizmirsīšu.

Īpaši šausmīgi ir tas, ka liekās, ka nu jau gan viss,
bet tas sākas atkal un atkal un nekad nebeidzas.