-

Nē nu es tomēr paprovēšu drusku ko uzrakstīt,
kamēr mazulis vēl nav atnācis un brālis pārlapo auklītes atstāto Kas Jauns?
(Tas Dons gan ir augstākās raudzes kretīns!)

Es it kā zinu, kas pasauli var padarīt apdzīvojamāku
- nu tas ir tā pat kā pareizticīgo baznīcā -
skaistas smaržas un smuki kad izskatās un ir dzīva gaisma...
Nu protams, arī mūzika!
Bet manī dzīvo protestantu sātans, kas uz blokmāju vien velk,
jo es tik ļoti baidos no tā, ka var aizmālēt acis visādi tādi
iepriecinājumi un izskaistinājumi.
("Aha! Smeh bez pričin!" kā izsaucās viena tante autobusā,
nosodoši uzlūkojot blakus stāvošo jaunieti.)

...Da tas nav nekāds protestantu,
bet drīzāk tāds kreisi orientēts funkcionālistu sātans.
Sūda politika, joptvaimaķ, grib iešlīherēt manā šķīstajā domāšanā...
šitās te...
dēmoniskās idejas, kuras liek mums nogalināt
"dēļ revolūcijas" un "globālām pārmaiņām pēc kurām visiem viss būs labāk".
Fašisti galvā.

Kā man riebjas visas sarunas! Nu saturs vienkārši pazudis.
Var būt tapēc, ka es cenšos klusi aizlavīties no jebkādas formas?
Baidos iecementēties, laikam.

Nu ja. Nāves bailes.
Fonē jau visām domām viņas, kad tik nesen uzskatāmi varēja redzēt,
ka "tik pat labi ķieģelis var uzkrist uz galvas".

Es vēl nesen pāragri priecājos,
cik viegli mani tas skāris. Tak to sūda svecīti jau arī iededzu,
lai cik dziļi man riebtos šitā kolektīvo sēru ideja.
Nedomāju piebraukt Nevienam tur augšā (nosacīti- augšā) ar dedzināmo upuri.
Manā izpildījumā tās ir sēras,
kurām nekādi nevaru izdzīvot līdzi.
Drīzāk robežsignāls, nevis mēģinājums pietuvoties.

Ka tik es nepalieku par tādu kā TV skatītāju.

Jā es ļoti lamāju sevi,

sportiski tā,

bet pa to laiku Spānijā

kādā ekumēniskā misijā...

Pa ilgākiem laikiem uzrakstīju tiešām labu tekstu.

Negadījums. Brālis izdzēsa.

Trauma.

Bļin, jāpāriet tomēr būs uz automātisko rakstību.
Šodien pie ergoterapeita uzgaidāmajā telpā Mistērijā lasīju,
ka tur, tajā automātiskajā rakstībā, tik zīmulis jātur un viss.
Pietiek man šitās dzemdību mokas, briešanas un dēšanas.

Tā kā tāda vista, nu.

A cik forši būtu tā vienkārši - gar kāju silts un viss.

Tūliņ pat pamēģināšu.

Pamēģināšu, ka es jums saku.

Dažreiz gan ir brīnišķīgi, atļaušos piebilst.
Tīri tāpēc, lai visu informācijas telpu neaizpildītu cīņa pēc gaisa,
svaigi pārgrieztas nabassaites pulsācija, vai kāda cita trauma.

Mīlestība, mīlestība, mīlestība,
gaisā, vilcienā, gultā, darbā
jūrā, krēslā, atvilktnē, čemodānā
kabatā, mutes kaktiņā un galvā.

Izklausās var būt muļķīgi.
Bet pateikt muļķības reizēm ir svarīgi.

pirmā diena cilvēka ādā.

http://ladastoligvo.blogspot.com/2009/12/depresiju-veidi-depresijas-paletes.html

bļaķ, ka būs tomēr cītīgi jādzer zāles.
Vai arī pizģec.

We were told you.Lucky, lucky me!
Aidulac waited for more details?The old cry. Pity.SSisko tried again. You and tried.
Anything you pick up- anything!
He only wanted to see!

Kad pamodos, nindzja bruņurupucis sēdēja blakus gultai
vienu kāju pārmetis pār otru.
Pieskatīja mani guļošu.
Uzstājīgāk safokusēju skatienu
- drēbes uz krēsla atzveltnes izkārtojušās atbilstošos krāsu laukumos,
pārējo varētu saukt par pussapni vai prāta triku.
Drusku vīlusies iekritu atpakaļ Morfeja skavās-
biju taču uzņēmusies piedalīties īsmetražas sapnī,
kur manas audzēknes - pusaudzes
satraukti pļāpādamas
gatavojās plikas skriet uz ielas.

Vispār helvetica man zināmā veidā pareizi iepisa pa seju.
Gaudulīgu mīlas liriku es vislaiku rakstu,
bet - ticiet nu- mana ikdiena pēdējā laikā ir diezgan jau hardcore,
nu ta šite man ieperinājusies tā liriskā samierināšanās daļa

Terapeitisks efekts tai nenoliedzami ir
par citām kvalitātēm neatbildu,
ja reiz uz papīra nedrukāju

Tagad es iešu vienā ļoti vientuļā un skumjā pastaigā.
Un domāšu vienas no skumjākajām domām savā dzīvē.

Wish me luck.

Vajadzība piedzimt no jauna
vecā noskumusī āda
paliek pelēka
neapturami lobās nost kārtējā kārta

tikai jāļaujās lai
cauri ciešanām
iznes paļāvības vējš
sažņaugtā dūrē
vēl gulēs pretestības akmentiņš

šodien sevi redzu nogurušu skumju vecu
no jauna piedzimt jūtu pienākušu laiku

jātic ka pēc visa tā
saujā arvien apseglots murrās
guļošs maziņš tīģeris

esmu nobijusies
vai jaunā es
kā vecā tik labi sapratīs
ka neesam pakāpieni
kas atmetami
kad škērsoti

tagad tikai vajag ļauties
lai vada mierinošs
paļāvības vējš
pims pašām beigām
tad teiksim gandarīti
pietiekami stipri
viens otru apskāvām
pietiekami tuvu
viens otam pienācām

skrējienā uz nāvi
es caur tevi esmu pagrieziena punkts
pietura nogurušam ceļiniekam
drošība mierinājums patvērums

tas neapturami
tikai jāļaujās lai
cauri visām ciešanām
iznes paļāvības vējš
un jātic ka pēc visa tā
mēs katrs pa vienam vai divatā
aizlidosim pieradināta pūķa mugurā

Vakar pa sienām staigāja elektrība un stūros
krājās tumsa
var būt tā miesaskāre un vajadzība
kopā būt

adoptēt vēl nedzimušus dvīņus
milzu atbildība
nevar jau arī zināt ko tādi apreibuši
augļi jūt

traģēdijas mežģīnēs ieķēries
visskaistākais un sāpīgākais
pats pasaules vidus
baltām roķelēm iekrampējies
sēru skrandās
raud

ko viņš nes sev līdzi kas viņam prātā

nākot ārā no aukstas aizmirstības
no apsēsta klēpja vientulības

divatā

Mīļotais tālu,
mazulis prom,
ceļojumā, izskatās, ka netikšu,

jo visu laiku domāju...
par kaut ko citu

Un man tik vientuļi,
tik vientuļi
gribas cietu pamatu

bet es jau zinu,
ka tā runāt nav labi
ka nāvi nepiesaucu

bet tagad tikai nīčes fīčas
kas nenogalina padara stiprāku
un tādā garā

un vispār - jāpastrādā

Ak, apkaunojums,
uj moraļņiks
divas acis, divas ausis noplēstas viena no otras
priekškars, kas pasargā no spoguļa lausku krišanas acīs
uz mirkli atiris
maznozīmīgais un sīkumainais
izkropļojies priekšplānā
lepni manifestējas

ierūgusi augstsirdība ar pelējušu
brīvības atdarinājumu
lepni smīnot maskē izmisuma skeletu

neticu uz šo atgremotā miera
kvadrātaino telpu
garaicības izraisīto pusfabrikātgudrību
vilka pase un lāča pakalpojumi
ir viss, kas šeit attāli atgādina
ceļa asinsiriti un
meža jūtīguma elpu

tūlīt atpakaļ to veselumu
to atomizturīgo elpojošo kupolu
simtkārtīgus augļus nesošo
siltumnīcu

to arī sauc
par primāro vajadzību

Baltvīns, garneles,
Vernera pasakas
Rit gan pie darba,
ne asakas!

Baigi jau u tukšas debesis.

Jāatceras būt šeit uz vietas

Jāatceras, ka aiz jā un nē

ir un nav

nav spēka

viss apstājies

apklusis

tagad šeit atgriezies

pieslēgums

pieņemt

pieļaut klusumu

izdarīt ieelpu

sajust telpu

iekšiņu un āriņu

salabot uztvērēju

nekļūt par nopietnu

Daudz ko gribēj zrakstīt, bet nehuj nerakstīšu.
Nu vismaz tagad. Šite.

Bet nu čau, vienvārdsakot.
Pilnīgs čau.

Pilnasinīgs.

11:12

Māmiņa dārzā trimmerē zāli,
Timotejs uzkāpis uz ķebļa pa itāļu manierei ar pilnu krūti sauc pa otrā stāva logu:
"Karīna! Tu spļauj zāles?"
Mamma, saprotams, nedzird tajā apdullinošā rēkoņā.

Timotejs, nesagaidījis atbildi izkliedz jautājumu ar aptuveni piecu sekunžu intervālu.

Pēc labas pusstundas, viņš beidzot attipšina tāds saguris un aizsmakušā balsī secina
"Es jau Karīnu parunājos..."

Tikko paķēris manu no vecmāmiņas mantoto operas binokli atgriezās postenī...
"iešu viņu labāk paredzēt."

21:20

Timotejs tikko atteicās apmeklēt tualeti. Grib čurāt uz koka nevis podā.
Kājiņas krustā, asaras acīs... Skaidri redzams, ka apčurāsies, ja nelaidīšu ārā.
Uzvarēja mūsu cīņā.
Tikko viens varonīgi nokāpa lejā pa trepēm ar vienu roku balstīdamies pret sienu.
Vēl atskatāījās uz durvīs stāvošo mani un stingri, gandrīz dusmīgi, piekodināja:
"Tu tikai nenāc ārā!" un tad tā maigāk, it kā apžēlodamies:
"Ej iekšā... pacep pankūciņas."

...lielu savas dzīves daļu esmu ieguldījusi cīņā ar spalviņām...

Pēc pāris dienu neredzēšanās tiekamies ar mammu,
viņa noskata mani tā vērīgi un saka:
"Labi izskaties, vienīgi sejas izteiksme drusku nodod,
ka esi sākusi domāt, lai kā tev to negribētos."

Nu un kāda pastēte sanāca!
Traha palieku.
Nerunājot par teļa gaļas zupiņu, ko izgatavoju no rīta!

Bet es receptes nerakstīšu tagad, jo man jāskrien uz dārzu saplūkt lauru lapas daudzsološi iesāktajai
foreles zupai, kura, starp citu, šķiet būs vispār "lažis".