-

Galu galā es esmu labā kalpone, nevis ļaunā kundze un man nemaz nevajag tos jūgenda logus.
Mans puisis arī ir bruņinieks, nevis princis. Viņam tik biezas bruņas, ka neviens netiek klāt.
Dažreiz es neatceros, kā viņš izskatās, cik biezas viņam bruņas,
cik tālu viņam jābrauc iekarot.

A es kad pīpēju, man lielākoties pat negribās, es tā kā ar kaut kādu augstāku spēku spītējos.
Mol, tu gribi, lai es ceļos, ceļos, bet es gribu sabrukt un izslēgties -
esmu nogurusi pie pievilkties, turēt līdzi, paspēt ielekt tramvajā, laikā samaksāt parādu.
Neinteresē nolikt eksāmenu, saņemt atzinības rakstu, piedodiet.
Un tad es pīpēju un plaušas īsti nevelk, astma taču, drusku slikti paliek un krasi tā vēl drūmāk.
Es iekrītu kaut kādā slepenā realitātes kabatā, kurā man ir tik slikti,
ka sevi tur jāatstāj un uz brīdi var vienkārši būt tiešā saskarē ar esošo.
Asfalts, sēta, zābaki, putns lido, apmācies.
Kad es vemju, tad man arī reizēm tā ir.

Zinu, man ir problēmas ar dabas likumu,
bet es šaubos, vai dabu varētu saukt pat to labāko likumdevēju.

Nu par ko es vispār runāju! Es taču jau kopš inkubatora
neesmu īsti labi ierakstījusies.

Marmelāde neklausa mauka
jāatgriežas būs bārā
Tur kur visa saldā padarīšana
izlejama no stikla trauka

Gribu Četu Beikeru
kas mani sauc par Valentainu,
gribu ka mani mīl
tā ka pat izturēt var

to ka figure less than greek
un mouth a little weak

(labi don't change a hair for me
tas jau pašā sākumā tik tā)

bet Jēzu Kristu,
kur tu esi atkal?
Breakfast at Tiffany's beigas, jūs ziniet, ir pievienotas.
Kapote tā nerakstīja. Kaķi palaida un beibe aizbrauca,
ar visu krātiņu galvā.

Un es nevaru gulēt ar visām miega zālēm ribās,
domāju par mīlu, nāvi, vecumu
un visa mainīgo dabu.

Pizdec, kur mēs esam iekūlušies,

secinu

Latviešu valodas skolotājas
Aleksandras ielā
Parīzes galvaspilsēta
Jūras pilsētas tālumā
Divas reizes
Lietus sasalis
Peļķes
Guļ pa nakti
Sasalis

Es esmu
Roku pilsētas
Galvas pilsētas mācītāju
Skolotāju-braucēju lifts
Skolotāju-braucēju
darbs

Pamodos, lai pierakstītu.

Sapnī šamanis stāstīja, ka tādu viltvārdi, kurš sapnī uzdodas par skolotāju,
bet patesībā ir sapņotāja apziņas projekcija, sauc par Emziolu.
To teicis, skolotājs sadalījās septiņās daļās ar krāsainām maliņām,
līdzīgi kā tas varētu notikt kādā 70to gadu psycho-pop grupas klipā.
Viena no daļām bija stereotipiska multenīga indiāniete ar ķīmiski sarkanas krāsas spalvu matos.
Kamēr aizmirsusi pārējās daļas, aizgrābta viņu vēroju,
virs parādības galvas uzzīmējās uzraksts ar lejupvērstu bultiņu."Emziols" .

ракета возлетела
как котёнок дрожащий
ты вернулась

што-то как бы есть не то
но и не другое

Ты-иииий.
ты потерял

редко изпользованое
смешное слово

в неожиданном

контексте

boksējos ar progresa ideju
un iekaustu plakanu domāšanu
es par kopējo labumu

atkal jau šķērsosim starta līniju
nekur tālu gan netiksim
saprotu

bet es te runāju par caurspīdīgu slāni
ko nevar redzēt ar neapbruņotu aci
stāsta ka tas nopēš viegluma mežģīni

lai gan ko viņi plātās
tie kas nav pārlēkuši

tak zināms
maz ir pat tādu
kas treniņus uzsākuši

Kad es dzirdu sava mīļotā balsi,
man saasinās krāsu jūtība.
Tā nav nekāda līdzība,
tā tas ir.

Diezgan laba sajūta iemaukt pa mūli.
Negribētos tik, lai tas kļūst par paradumu,
bet citādi "let the chips fall where they may."

Aizdomīgs klusums.
Vienā istabas stūrī stāv bariņš bērnu.
Ik pa brīdim izskan stingrs: "Es būšu tā meitene!"
Neuzkrītoši pielavos.
Ciešā loka vidū uz paklāja sēž Baņuta ar grāmatu "Kas mēs esam?" klēpī.
Grāmta atšķirta atvērumā "Dzimums un seksualitāte".
Gustavs K norāda uz jautrās krāsiņās atainotu
vīrieša reproduktīvo orgānu sistēmu un un mazliet bailīgi,
kā pie šamaņa atnācis ciema iedzīvotājs jautā: "Kas tas ir?".
Baņuta velta viņam tikai īsu skatienu un nevērīgi izmet: "Tas ir puišiem dibenā."
Nākamajā lapaspusē attainots dzimumakts misionāra pozā.
Par pašu aktu gan liecina tikai atainoto mīlnieku sasarkušie vaigi,
jo uz saskarsmes vietas ir izvietots grafisks risinājums -
sarkans aplis no kura nāk riņķveida līnijas.
Paula maigi pieskarās grafiskajam risinājumam un sapņaini, bet pārliecināti saka:
"Es būšu tā sieviete. Kad es izaugšu, es bučošos."
Nedaudz neapmierināta ar Paulas intervenci, Baņuta strauji pāršķir dažas lapaspuses.
"Pagaidi!" Stefans aptur Baņutas roku.
Atšķirtajā lappusē komiksa estētikā atainots antropomorfizētu spermatozīdu ceļojums uz smaidošu olnīcu.
"Ā," viņš atlaiž Baņutas roku un vīlies novelk, "peles."

Atradu uz ielas vairākas grāmatas. Visas reliģiska satura.
Katoļu baznīcas vēsture, pareizticīgo lūgšanas un vēl šis tas. Uz ātru roku izvēlējos pavisam svaigas 2005 gada izdevuma Ričarda Baha "Ilūzijas".
Nupat mājās atšķīru. Esmu lasījusi, bet ļoti sen. Bija piemirsies, ka jau ievadā ir teksts: "Varbūt nav nejaušība, ka jūs turat rokā šo grāmatu".
Pēdējo dienu notikumi manā dzīvē vispār mudina domāt, ka drīz vajadzēs Falkora mugurā doties uz Narniju glābt pēdējo vienradzi.

viņš saka, ka nodedzinās Bērnu Māju,
izmetīs pa logu Baņutu
un ka lamāties ir forši.

Kad es aizrādu, ka Baņuta varētu sasisties,
ja viņu izmetīs no otrā stāva,
viņš saka, ka pieturēs viņu aiz rokas.

Bet par lamāšanos viņš no sirds saka.
Tā priecīgi un ar aizrautību.

Divgadīgs puisītis uzgaidāmajā telpā pie ģimenes ārsta ilgi skatījās uz mani
(precīzāk, mēs abi viens uz otru diezgan ilgi nekaunīgi blenzām bez mazākās koķetērijas),
tad viņš norādīja uz mani ar pirkstu un stingri teica "mamma". Un tā vairākas reizes.
Puisīša īstā mamma samulsusi iesmējās, jutās neērti,
šķiet, pat mēģināja izveidot acu kontaktu ar mani, lai varētu koleģiāli - sazvērnieciski iespurgties,
bet kur nu! Mēs ar puisīti-tuisīti kā divi visu citu aizmirsuši kovboji tuksneša vējā drūmi magnētojām acis.
Īstā mamma atzina savu sakāvi un, stūķējot puisīša atslābināto roķeli āra jakas piedurknē,
spēja tikai nīgri atzīties: "to es nezinu."
Lai uzturētu sarunu, viņa it kā pavirši un drusku greizsirdīgi jautāja puisīša pakausim,
"Kam tad viņa ir mamma?"
"Alisei" puisītis stingri teica,
un uzveica mūs abas.

kaut kādas konvulsīvas šausmas
draud izdzemdēties priekšlaicīgi
pregalaktiskas zvaigžņu - putekļu fomācijas

mūsu dzīvi vada sliktas priekšnojautas
vai tad paši
nevaram izsviest
tās cēzara vistas?

Interesanti, vai Dalailama katru vakaru tīra zobus?

Mēs aizmiegam un pamostamies vieni,
BET esmu diezgan droša -
tas, ka mēs sapņos pa reizītei varam satikties,
nav tikai 14.gs trubadūru izgudrojums.

Un vēl - tas, ka viss ir pārejošs, nekādi nenozīmē,
ka tā vispār nav bijis.
Drīzāk pat pretēji.

Pamanīju uz naktsgaldiņa vaboli,
tagad viņa tur būs mūžīgi.

ajajaj
Galīgi greizi
Dzimsti ātrāk, Jēzu
slims stāvoklis

Kaukā skumji. Pamodos no tā ka mutē tek puņķi.
Mums ar mīļoto abiem slimi bērni.
Katram savs. Slims bērns.

Pa vidu miljonsdaudzi kilometri.
Daži sen nav samīļoti.

Mans vecais glābiņš - pagājības romantizēšana galīgi nefuncionē pēdīgā laikā.
Ne man tā pagājība (personīgā, mana, es domāju) interesē, ne kā.
Nevienus diegus negribās siet ne kopā ne vaļā. Kā ir tā ir.

Zudusi pārliecība, ka to galveno asinsvadu iespējams uztaustīt bez dekonstrukcijas,
kura paradoksālā kārtā izslēdz pašu izpētes objektu - proti, dzīvības procesu.

Patika, kā Peļevins raksturoja 2004 gada intervijā stāvokli,
kurā rakstnieks atrodas starp divu grāmatu rakstīšanu.
Viņš to salīdzināja ar atrašanos Bardo.

Jāatsāk pierakstīt, raksīt.
Viss cits var pagaidīt.

Kad dzīve kļūst patiešām nožēlojama, tad gan...
Tad brīnišķīga aizsargreakcija mēdz būt sarkasma dzimšana paģiru apgaismības laikā.
Izteikti attīstās spēja pavadīt laiku produktīvā vienatnīgā apcerē
un visnožēlojamāko ikdienas sīkumu
ar distancēta, ironiska skatījuma otpuļirovku
pārvērst par visuma dzīvības esencē burbuļojošu filosofu akmeni.

Dionīsiskais un Apoloniskais

Māte un Padauza

Mīļākā un Sieva.

Sieviete un Vīrietis.

Tie var arī nebūt pretstati.
Tāpat, kā suns un kaķis.

Vienmēr vieglāk kļūst, kad sev to atgādinu.

Dalailama tak rubī fišku! Par izglītību arī tieši kā es pateica.
Par dusmām vienīgi īsti nevarēju piekrist, bet var jau būt, ka tā arī ir mana problēma.
Drusku vēl vairāk gribētos dusmosties.

Var būt, ka tas, ko saprotu ar vārdu "dusmas", nemaz nav dusmas...

Oj, es jau kā Arnis Rītups sāku!

Pat nedusmojos,
ka Dalailama manu rakstu pārstūma uz nākamo mēnesi,
jo viņš ir tīiik f'ooooorš!