-

Un tomēr arī gaļas mētelīša mīnusus ir jāatzīst,
īpaši tos pasvītro paģirains rīts.

Runājot par skaistumu no iekšām... Es gribētu sākt ar mugurkaulu.
Biju uz trīs dienu meistarklasi http://theatre.lv/arhivets/pamata-kustibu-mehanika-dejotajiem-un-nedejotajiem/
Trans-cen-den-tāli.
Visu ko iemācījos par muskuļiem un kustībām un masāžām, piespiedieniem.
(Ak, cik jauki mēs viens otram pieskārāmies!)
Man ir labs pieskāriens, cilvēki tašķījās. Tas patīkami.
Es gribētu vīru dejotāju.
Man visu fizisku, taustāmu!
(Kur tas Barišņikovs Rīgā apmeties?)
Tas, ka esam no iekšām, muskuļiem, gaļām un tādām lietām, man kādreiz likās papretīgs apgrūtinājums.
Tagad es redzu ķermeni kā katras dienas brīnumu, nerunājot jau nemaz par divu ķermeņu saplūšanu un to, ka tas spēj sevī radīt, iznēsāt un piedzemdēt bērnu.
Skelets ir muskuļu marionete - gribas, maiguma un apzinātības taisnota,
dzīvības enerģijas vadīta.
Kad drusku sevi pataisno ar izjūtu un saprašanu- uj, kā pa tām atbrīvotām saitēm gāžas spēks un daile, sākas liela redzēšana, piesakās tagadne.

Starp citu, davaj neskujam kājas un kūšus audzējam, dāmas?
Kāds tur brīnums, ka vāveru kontrole sākusies, ja mēs sevi pasniedzam kā uz paplātes.
Viskrutāk jau būtu vienkārši uzlikt mīksto uz visiem tiem blenzējiem un lepni smaidot, astrālā pacelt vidējo pirkstu,
bet cik es sevi pazīstu, es nevaru- par kautrīgu - visu vajag ar pompu.
Nu tad drošvien šekumu - sarkanu un kājas... kājas tā kā varētu zaļu?

Vai kāds var līdzēt atrast lētu, ejošu un gana ērtu (lai mazo var likt krēsliņā aizmugurē bez bažām) velosipēdu? Un vēlvienu septiņgadīgam?
Skatos ss, reizēm izlec pa mazām naudām kaut kas ņemams pēc skata, bet es pavisam, pavisam neorientējos un svajom hodom noteikti iebraukšu auzās.

Es tik gribēju pateikt, ka mīlestības (ne)izpratne paplašinās un padziļinās, pārveidojās laika gaitā visvairāk.
Pārējais- zobi, mati un ilūzijas tikai iet mazumā.

Es vienkārši izbrīnā vārtos, zvaigznītes lido no galvas un atsperes birst pa ausīm.
Saprot. Ir cilvēki, kam no āriņas viss šķiet tīiik spoži. Karjera, tur.
Attiecības, mol. Piķis un mājas, kur dzīvot.

A man, kas ir? I got headaches and toothaches and bad times too.
Un tieši tās spožās zvaigznes pierauj mūli un skaudībā vārtās pa zemi lādēdamas mani no panckām,
no greizsirdības un skaudības uz manu izcilo izmisušas, nabagas vientuļās mātes bez patstāvīgas dzīvesvietas un karjeras perespektīvām, fantastisko dzīvi.

Hell, yeah!
Bet tā arī ir, ka reizēm es esmu apskaužami laimīga.

Man ir tādi draugi, kādi vienkārši sapņos nav rādījušies, ka var būt pasaulē un super-īpaši-kristāliskie bērni mani katru dienu pārsteidz ar savu brīnišķību visumā!

Var būt tiešām sākt ar vīru?
Arī vajag, ne tikai dzīvokli. Varētu vīru ar dzīvokli, vai māju.
Es būtu mājsaimniece (mana sapņu nodarbošanās), iekārtotu mājokli, gatavotu vakariņas to ininity and beyond.

izmisums izmisums

Meklējam dzīvokli!
Mamma Laura un divi brīnišķīgi bērni meklē dzīvokli ilgam laikam.
Mums vajadzīgas divas līdz trīs istabas.
Mums patīk Pārdaugava, Šampēteris un dārzs.
Labprāt drusku paremontēsim- ir saprašana un resursi.
Esam reti patīkami un atbildīgi pavarda turētāji.

Lūdzu dalieties ar šo ziņu!

Sveiki! Man atkal uzmeta dzīvokli.
Ja nu kāds kaut ko ir dzirdējis, vai zina,
lūdzu, lūdzu...

Ar bērniem uz čemodāniem ir tiešām nepatīkami.

Man jauna simpātija! Aptiekārs, kas blakus rimi strādā. Saskrējāmies pie piena produktiem. Stiprs sārtums iesitās vaigos. knapi ar ratiņiem līkumu paņēmu pie olām.
Viņš man vairākārt jautājis, vai man ir "medus karte". Ja tā padomā grūtniecības testus vairākus esmu pie viņa pirkusi un reiz arī antidepresantus.
Kad gāju no veikala uz pieturu, vēlreiz viņu pamanīju. Pretējā ielas pusē gaidīja savu autobusu, aizdomājies spēlēja pats ar sevi kaut kādu spēli, ka rokas kabatās sasprindzina un atlaiž pa vienai un tad tā jocīgi viļņojās bikšupriekša.

Jau no decembra meklēju dzīvokli Āgenskalnā. Nupat šķita, ka esmu jau atradusi, sāku krāmēt kastes un plānot tālāko dzīvi, bet vakar saimnieks uzmeta.
Varētu dzīvot vasaru kā čigāni, (mājas taču ir tur, kur mamma) bet manam puikam septembrī jāsāk iet uz skolu. Vajag drošu aizmuguri.
Dzīvokli meklējam uz ilgu. Pēc laika, iespējams pirktu.
Gribam 2-3 istabas, gāzes apkuri, vannu un dārzu.
Bez dažiem no minētajiem labumiem varam iztikt, ja vieta būs īstā.
Varam remontēt.
Priecāšos par ieteikumiem!

Es zinu kā būs. Man jānoturās kamēr nespēja dalīties radīs nedalāmo un tad tas izvirdīs no rokām pats kā karsta gaisa masa, kaut kāda siltā straume.
Un par to ka nav māju, nav darba un visu citu nav ko raizēties. Tas uz vispasaules fona i sūds galīgs un es tak vienmēr esmu karājusies kā kukainīts uz puķu pakariņa.
Tāda jau ir tā Marijas labākā daļa. Tikko es sāku airēt pret straumi, tā sūdi klāt. Es tak to zinu no pieredzes simtkārtīgi.
Ar izjūtu. Tikai ar izjūtu.

Es te galvā rakstu precību sludinājumu ar turpinājumiem. Katru dienu palaboju.
Vakar, piemēram, pievienoju: japāņu valodas zināšana tiks uzskatīta par priekšrocību.
Un tad es šodien padomāju - ko es būtu gatava par to naudu tolerēt.
Neko!
San kādreizi stāstīja, ka ar attiecībām esot kā ar grāmatām padomju laikā.
Vienu grāmatu tu gribi, a sainī vēl klāt četras gabalas pilnīga mēsla.
Nu tad tu ņem visu saini, jeb klusē lupatiņā.
Jā, bet "tolerēt" - kas tas vispār par vārdu?
Ko es būtu gatava "paciest"? Neko!
Es jau ar šito paciešanu esmu gana noņēmusies. Pilnīgi destruktīvs mēsls.
Šodien vecā kaimiņiene nonāca no augšstāva drusk patenkot.
Kādeizi, kad padzirdēja, ka manas meitas tēvam "nav viss labi ar galvu"
teica "kuram tad nav"
un šodien teica, "tad kad mīl tad jau daudzko var pieciest".
Kaimiņiene ir superīga (viņai astoņdesmitarcik gados daudz gaišāka galva un labāka humora izjūta
kā dažam labam mana vecuma deģenerātam), tomēr nevajag ciest.
Ir lietas, ko var pieņemt. Un ņemt vērā. Un ir tādas, ar ko nevar samierināties.
Jo vairāk es domāju, jo labāka sajūta par to, ka man nav kāviņtursauc...
Vienbūšanai arī ir priekšrocības.

Zinkā gribētos piesēst pie datora, atkorķēt pudeli laba sarkanvīna un tā pamatīgi iebraukt naktī, nesteidzīgi. Rakstīt un piedzīvot visus tos kritumus un kāpumus, kādi nu ir ar patiesām jūtām kontaktā stājoties.
Neuzskaitot visus ārējos šķēršļūs, lai kas tāds būtu iespējams,...
Traki traucē, ka tik daudzi stāsti paralēli skan galvā, ka pilnīga kakafonija iestājusies. katrs stāsts ir kā vertikāla līnija - dažas no tām līnijām ir karstas un mirgo sarkanas, jo ir uz robežas lai nebūtu vairs iespējamas būt stāstāmas, citas vēl nav noformējušās, vēl citas jau pārdegušas kā sērkociņi un es satraukusies, jūtoties vainīga, ka esmu tik daudz ko palaidusi garām kā suns ar tūtu uz galvas skraidu no viena fragmenta uz otru, kaut ko grābju, ķeru - neredzu ne kopainu ne atsevišķu stāstu.
Katru reizi, kad aizeju pie terapeita, viņšman saka - "par to tu varētu uzrakstīt atkal kādu rakstu" un "tas ir kaut kas tāds, ko nevienos kursos nevar iemācīt un tev tas neapšaubāmi ir". un "kur Dievs ko noņem, ta kur citur pieliek" "daudziem ir tāds diotums, ka dzīve viņi uztver viegli, bet toties cik viņi ir garlaicīgi " un tad es to klausos un man kļūst tā priecīgi, it kā no ziemassvētku kartiņas tā būdiņa, kurā spīd gaismiņa, bet uzraiz atkal skumjas klāt un viss tāds zils kā Vissema koncertā apgaismojums. Kā fimā inside-out, kad skumjas pieskārās core memory. Jāizskumst un jāizraksta. Nav rakstāmlaika, meitiņa slima. Tagad žegoties sāka, jo grīda fakin auksta un nevar izkurināt lai būtu gana silts.
Aizgāju parušināt ogles.
Zinkā un tad tādās vecāku nodarbībās es pabiju un tur vienu lietu saka, ka tas nabaga vecāks tak nevar būt labs vecāks, ja viņam vislaiku jādomā kur ēst dabūt, par ko zāles pirkt utt. Tā ka es pie visiem apstākļiem esmu pionieris pirmrindnieks. Aizvakar es stāvēju pie izlietnes un domāju, ka šī diena ir murgaina un šī nedēļa ir sūdīga un kur es eju, tur grābekļi. Atviegloti nopūtos, ka sliktāk jau nebūs un man tūdaļ pārlūza priekšzoba platīte.
Aizgāju gulēt, centos vairs nekustēties. Šorīt aizjoņoju pie zobārsta. Stundu nosēdēju uzgaidāmajā telpā .Mācījos franču valodu un ar vienu aci noskatījos kā protēzista kabinetā uz kuru arī es stāvēju rindā (+3 eur auklītei) spiedās iekšā un tika mestas laukā uz maiņām trīs apņēmīgas pensionāres, kurām kaut kas spieda, kņudēja vai nestāvēja. Pēc sazvērnieču izlidināšanu pavadošajiem tekstiem, domāju, ka dr. kāds lecīgs jauneklis. Kad beidzot pienāca mana kārta, omīšu apsēstais protēzists izrādījās ļoti patīkams vecā kaluma kungs, kurš laipni izstāstīja, ka man vajadzēs izdomāt kaut ko ilgtermiņā, bet vietas esot tik maz, ka tur sanākšot ikai tādi žurkini.
Lai es pakonsultējos ar ortodentu. Lai gan tagad jau visi uz pelnīšanu esot, neviens vairs domāt negrib. Pirms desmit gadiem viņam būtu ko man ieteikt, bet tagad jau vairs ne.

Nekādi nevaru saņemties rakstit.
Ir sajūta, ka talants pazudis uz neatgriešanos. Vakar skatījāmies ar dēlu Miyazaki Kikis delivery service. Tur bija tāda scēna,
kur viņai maģija izbeigusies un ta kikī satika vienu seksīgu gleznotāju,
kas dzīvoja mežā un tā viņai teica, ka būs jau labi - ka pazūd un tad atkal atgriežās tie talanti. Nevar zināt kā tas darbojas.
...Vienvārdsakot, nevar ne sūda uzrakstīt. Tas, ko varētu rakstīt ir tik smagi, ka jau iedomājoties vien nosprāgt gribas.
Man pirmais atšuviens no redakcijas. Stulba sajūta. Tēma gan arī bija izcili garlaicīga. Pirmo reizi savā rakstīšanā tēmu neizvēlējos pati.
Otro reizi dzīvē rakstīšana nebija dzīve, tak daži patiesi uzticami avoti vēstīja, ka tāpat labs gabals bijis.
Bet par svarīgām lietām es arī nevaru parakstīt.
Tur baltas kāpnes pa kurām lejā dejo visu ilūziju personifikācijas. Augšā nekā nav, tikai apmākušās debesis un skan Chinawoman Party girl.
Visa mana jēga divzobainā siekalainā smaidā un zeltlokainā apaļausainībā.
Aj un māju nav.
Bet būs būs, drīz jau būs. Tam jānāk ārā, citādi lūzīs.
Kur tik nolikt rakstāmgaldu, kur noslēpties?
Nevar bibliotēkā, tur grūti tomēr.
Kabinetu vajag. Kabinetu.
Stūrīti, virtuvi, nezinu.
Tūlīt izraus jēga kontaktu, jāpieslēdzas.

Es domāju, ka domāt par dievu ir pilnīgi neiedomājami.
Es būtu ļoti priecīga, ja varētu viņu dabūt no galvas ārā,
kopā ar visiem tēva tēliem un zobpastas reklāmu rullīšiem.

Brīžiem ļoti gribās uzkārt sev tādu kartona cedeli kā kādreiz mēmie ubagi dara.
"Mīlie līdzcilvēki, lūdzu, esiet maigi, esiet līdzcietīgi un pacietīgi.
Es eju caur ļoti grūtam dzīves posmam.
Tas, ka es smaidu un staigāju ar izslietu muguru nenozīmē,
ka ir viegli, bet cik ilgi tad var ar sāpēs savilktu seju?
Tā es sevi motivēju, uzmundrinu un var būt arī drusku novēršu maitasputnu uzmanību."

Ja kāds no jums labprāt kādu dienu
- pieskatītu Timoteju
- Piekatītu Madlēnu 2.5h starp barošanām, kamēr es izeju pastaigā, raudu spilvenā, lasu, vai daru kas ienāk prātā.
- Piekārtotu man māju/izžautu veļu/iekurtu krāsni/sanestu malku/pieskrūvētu aiskaru stangu, pieskrūvētu plauktu...
- aizvestu mani pie cilvēkiem - uz kādu lekciju, filmu, kopīgu pastaigu gar jūru,

lūdzu lūdzu

dariet to

kashadura@gmail.com

Mīļā draudze!
Nemāku dusmas izlādēt.
Trauki plīst bez pieskaršanās, audumi izirst uz ķermeņa.
Bail iedomāties, kas iekšā notiek.
Mēnessmeitiņa, dod veselību un saglabāt spēju mīlēt!

Divas nedēļas man bija pašai sava ģimene.
Tas bija kolosāli.
Ko tālāk tādu interesantu pasākt?
Laikam jāsāk praktizēt ci-gun.