- - Skaistums no iekšām

Kāda vāveru kontrole, par ko stāsts?

Visādi citādi - audzējat uz veselību visu, kas vien jums var izaugt, lai laba raža. Nez vai kādu tas dikti satrauks.

lūk, šī nu reiz ir tēma, kas imho skaidri atklāj situāciju visā tās komplicētībā. jo kaut arī šodien es skuju paduses lielā mērā tālab, ka tās neņem neviens dezodorants, ko spēj panest mana āda, ja tajās matu garums sasniedz tik daudz kā centimetru, tas noteikti nebija iemesls, kālab šo praksi uzsāku un turpināju cauri visiem šiem gadiem. to apgalvot būtu vnk racionalizācija.

un imho ar savas miesas sapisto statusu mēs psiholoģiski atrodamies tieši tādās pat attiecībās kā ar jebkuru atkarību - dzīvojam noliegumā, ticot visādām šķietami racionālām atrunām par to, kā lietas apstāv. uzvedības ziņā ir līdzīgi - mēs uz šo maldīgo pārliecību pamata izveicam kaudzi nevajdzīgu darbību, bieži tam apakšā vēl neapzināti lolojot kādas ilūzijas par formāli atzīta skaistuma nestu laimi. tak no sociālā viedokļa šī nebrīve ir brutāli ērta, izdevīga, tieši tāpat kā tas ir ar rietumnieču apšausminātajiem islāmkultūru lakatiem - kamēr tu nedzīvo akurāt saudi arābijā, tas lakats funkcionē tieši tāpat kā "normāla uzvešanās" un paklausīga kājstarpes plūkāšana pie mums - that's what you do if you wanna sail smoothly through life and get laid in this culture! tā vnk izskatās "normāla sieviete". tas ir minimālās pretestības ceļš, ko tik viegli izvēlēties un tik vilinoši uz tā palikt par spīti tā ierobežojumies, jo tā alternatīva vnk nav ne uz pusi tik līgana, kā pamanām brīdī, kad mēģinām no tā nokāpt.

vai es tai otra skatienā, ko konstruēju sevī, jūtos ērti ar spalvainām padusēm un kājām? nē. tak tieši tālab nu eksperimentēju ar savas uztveres pārtrenēšanu, neskujot tās pašas kājas vēl nedēļu pēc tam, kad "vajadzētu". jo es beidzot apzinos gan šo neērtības sajūtu, gan to, ka tā nav īsta, tā ir iemācīta - ka visa šī vajadzība ir neīsta, tieši tāpat kā pie nikotīnatkarības. un tieši te imho pēc būtības ir karojoša feminisma centrālā kļūda - ne "viņiem" ir jāmainās, ne kaut kam ārējam, bet "mums", katrai personīgi. tas ir iekšējais kvests noprojicēts uz āru. jo ne jau otra acīs ir mans īstais cietums, kā še unpy lepni proklamē, bet gan manā galvā. tā struktūra, kas mani ierobežo, ir internalizēta - mani ikdienā ierobežo paštēls, tam, kam pati ticu, ne kādas reālas sankcijas, represijas. tak atrauties pa paštēlu, īpaši bez biksēm kājās, ir īpaša skola, galīgi ne no tām patīkamākajām, bet allaž tieši tik noderīga.

vēl vajag dredus padusēs ielikt.

protams, kautkādam līdzsvaram ir jābūt, civilizēti ļaudis taču esam :P

nu bet varbūt tādus maziņus..

arī var, bet tad to novērtēs tikai ļoti ierobežots cilvēku skaits, turpretim dredi padusēs būs visiem redzams brīvības apliecinājums. vismaz vasarā vai baseinā. peisaki arī ir neērti, bet cik pilsoņi tos valkā.