-

Pareizi, ka līst! Tā arī šodienai vajag.

Čau!
Vakar jaunajā mājā Vienības gatvē 83 nokasîjàm griestus, bet šodien, iespējami drīz, vajag nogruntêt un sašpaktelēt plaisas.
Viena ar Mazulīti to nevaru. Ja nu kàds, vai kàda varétu man piebiedroties pieskatîšaná, vai špaktelèšaná, bûšu łoti pateicîga!

Pivcis no manis.

UPD: Paldies! Draudziņi atradušies.

Skumji, kad beidzas lidojums. Bet skaisti, cik skaisti.

Nu re! Izrādās vēl iespējams Ava Adore klausīties.

Es tikai gribēju pateikt, ka esmu pievērsusies skaistumkopšanai.
Ir daudz jaunu, dzīvu un negudru puišu, kuri mīl, iedegās par idejām, sapņo un uzdrīkstas.
Tās gudrības pēcāk atnāk. Čaumaliņas neizbēgami nokrīt.
Novecot paspēšu.

Prieks.

Sapni vakarnakt redzēju, no kura pamodos sapratusi, kāpēc mēs dzīvojam.
Pierakstīju, cik varēju.

Timotejs jautā: "Vai ļaunie nekad neuzvarēs?"
"Bet karš jau nekad vairs nebūs?"
Nu ko man atbildēt? Ko?
Es meloju acīs skatīdamās un ar pārliecību, ko gan citu.
Jo viņš prasa drošību.

Šitas ir łoti svarîgi - izpildîties kà pilnîgam idiotam, sakost roku, kas baro, negîti novemties un izrādît visu savu zampaināko preteklîbu un pretî sañemt: jā. Mēs tevi pieńemam tieši tādu, noglaudam tavu spalvaino kāju un apmîłojam silti. Tad var arī nākt tie labākie laiki, kuru dēł runāt tukšības un valkāt atdošanai noliktās kleitas nemaz vairs nav lieki. Paldies, draugi!

Aizvakar sadzēru ar jaunatgrieztu neonacistu ("jā, es atzīstu, kļūdījos.")
un aizņēmos naudzu no dzejnieka.
Vakar runāju ar teravādas budistu mūķeni no Mjanmas
un kārtējo reizi nolēmu, ka nedrīkst ņemt to, kas nav tavs un apreibināties.
Antidepresanti un kafija neskaitās. Pagaidām.
Nav ko lēkt augstāk par savu pakaļu.
Ar manu bagāžu, vispār brīnums, ka esmu piedzimusi par cilvēku.

Ā, bet vai es lielījos, ka sadzēru tubrālības ar Psoy Korolenko?
griesti sasniegti, tad jau var arī atmest...

Kāpēc man šodien tāda sajūta, ka sākās jauna dzīve?
It kā būtu bijis karš un es būtu pagrīdē dzīvojusi un tagad iznāktu laukā pirmo reizi "Nāciet ārā, vācieši aiziet"
acis sāp no gaismas, ielas skaņas tik skaidras kā akā, pa logiem lupatas nezin kādas -aizgājēju aizslaucītājas, vai kas. mugura, augšstilbi sāp no neērtās sēdēšanas, acis svilst, reibums no gaisa svaiguma, smadzenēm piekļūst skābelkis, brīvība mulsina tā, ka no zemes atrauties. pacelsi kāju - noliksi pāri puskontinentam. visi ceļi vaļā. bet pēkšņi kļūst skaidrs, ka pasaule ir tik maza, ka to var ielikt kabatā, apskatīt, paviļāt plaukstā un ieslidināt kabatā.
Drusku slikta dūša no tā.

Krusa var būt
vai grāmata,
vai pārdomas,
vai vēstule, kas jāuzraksta?

man bija interesanti domāt tādu domu, ka ticīgi cilvēki man patīk - īpaši viņu čaumaliņas un neticīgi - vēl vairāk, - īpaši viņu tukšie vidi.
mēs esam rieksti, kas audzē savus kodolus. un tad atnāk Ādams, izloba un apēd, ja tārpi nav paguvuši pirmie. Vai ja nav tukšums vidū. Es labprāt par tukšu riekstu. Pārvērsties par smiltīm. Tikai Nefeš. Rūah aiziet pāri laukiem. Priekš kam man audzēt deus ex mahina?
var būt, ka gars var aiziet un dvēsele palikt. Ādams zina kā izdzert mūs tukšus arī ķermenī esošus. Ā nu ja. Tas tāpēc, ka mēs esam KOKOsrieksti,
hehehe.
Trīs caurumi. Nu paskatieties no augšas uz šo riekstu- aplis un trīs punktiņi, trīsvienība, Rēriha grāmatnīca un daudzpunkts.
Atceros, kā līksmais katoļu priesteris Priede nesa uz katru savu lekciju kādu augli "šis ir pasions, nu gluži kā passione christi, rau kāda sarkana iekšpuse, melnas sēkliņas", atnesa kokosriekstu, nezināja, kā dabūt vaļā. Es paņēmu, iztecināju sulu un sasitu pret sienu, viņš teica: "redziet, uzreiz var redzēt, ka jums ir ģimene, par citiem parūpējaties. mums taču visiem tiks auglis."
Vispār jau tās nebija ģimeniskuma jūtas, kas mani vadīja, bet gan nicinājums pret inertumu mācību zālē, neiesaistīšanos un gaidīšanu vienam uz otru. To riekstu vajadzēja dabūt vaļā, bet visi (pārsvarā visas) tikai domāja par troksni, ko radīs rieksta sasišana, vai gropi, ko tas varētu atstāt uz kaut kādas virsmas.

Sākušās skumjas, kas ir tā kā skaņa uz glāzes malas
tādas skumjas, kas ir dabīgas kā vakars pēc dienas

Tādas skumjas pēc savas ēnas satikšanas, Dieva nāves, durvju aizzīmogošanas
skumjas atgriežoties pie pilnīgas vientulības
un apjēdzot ka tās ir mājas

Nezināms jauneklis ar velosipēdu bij piestājis pie manas māmiņas, kad tā sēdēja ārā pie Muklāja, lai pateiktu "Jums ir ļoti skaista meita Laura."

Katru reizi, kad ierakstu gaudu ierakstu, pēc tam pārbaudu bailīgi, vai draugu skaits Cibā nav sarucis.
Nu bet malači! Labi turaties!

Apsveicu, šodien Madlēnai gads!
Kas vēlas mani sveikt un patiesi iepriecināt, (it īpaši spēcīgi vīrieši, kam rokas neaug no pakaļas)
ir sirsnīgi lūgts un aicināts ceturtdienas pievakarē rasskrūvēt iztukšītās mēbeles,
kā arī piektdienas pievakarē - salādēt tās busiņā un izlādēt kvartālu tālāk uz māmiņas bēniņiem.
Vasaru gastrolēsim pa ciemiem, nometnēm, draugu laukiem!
Mums mugursomas sakrāmētas, saliekamā ceļojumu gultiņa iegādāta.
Varat arī ciemošanās vietu piedāvāt,
ja nu vēl kāds robs tūres sarakstā būs vēl palicis, jums var noveikties!

kashadura@gmail.com
ja kas

Jā, es zinu, ka es ģērbjos kā bomzis pēdējā laikā, bet, pirmkārt,
es esmu bomzis. Bet tīrīgs.
Otrkārt, man ļoti daudz iekšējā skaistuma, kaut kā jāatsver.
Un vispār, es to rakstu tāpēc, ka gribēju palielīties, ka šodien ūdeni ņemšu līdzi staigāties šnabja pudelē.

"Mēs esam atbildīgi par savām dusmām pat tad, ja tā ir atbilstoša reakcija uz kāda cita nepieņemamu uzvedību."
"Runājiet ar cilvēkiem, kuriem uzticaties. Runāšana par dusmām un tikšana uzklausītam un pieņemtam tiešām palīdz attīrīt gaisu.
Tas ļauj mums pieņemt pašiem sevi"

Atmočīja Vikings, palaida uz veici.
Atnācu - trauki tīri.
Jautājums nr. 1 "Kur tev tā malka?"
ta viņš ar maisiņu rokā tādā pleiboja gaitā līdz pirmai krāsnij un rokas atpūtinot - pelni ārā,
(viss smuki, tīri, ne tā kā man) uguns mājīgi murrā. Un tā divreiz pēc kārtas.
Atmeta pakaļu, elkoņi atstutē uz virtuves galda, apņēmīgi, ar pienākuma izteiksmi: Nu ko tev tas depris? Kāpēc?
- Nu man tur blablablablablabala, nu tu jau saproti, ja?
Skatās man acīs ar tādu simpātiskas zivs skatienu, iedegums, rugāji, saulē pabalējuši mati, pēc nelielas pauzes - Nē.
Zvana telefons, "Foksiņ, nedzirdu..." pēkšņi Vikinga sejā ass pārdzīvojums, moš kāds savainots, vai nomiris?
Sāpes, ciešanas. Viss no cilvēces tumšākās paletes.
Es, piesardzīgi -Kas noticis?
Vikings, skatās tālumā, drūmi - Jahtai caurumu vējš izdauzījis. Taksi izsaucu, braucu.
Aši izdara telefona zvanu: Nebūšu. Jahtai caurumu pie vadītāja tiltiņa bortā...
otrā galā vīrišķīga un biedriska balss stoiski pārtrauc: sapratu.
Vikings neatvadījies pazūd.
Pamostas Madlēna.
Klauvē pie durvīm.
Atveru durvis, kaimiņiene Ārija atnesusi šķīvi ar pankūkām. Tāpat vien.
"Ja garšo, ēdiet, ja ne - atdodiet Džerim" (ar to viņa domā Saro) un iemet sunim mutē vienu pankūku. Tas pasit gaisā resno purnu un veikli noķer kārumu.
Uz katras pankūkas plānā kārtiņā uzziests brūkleņu ievārījums. Tā ir ļoti garšīgi. Maliņa ir kraukšķīga un vidus pabiezs.
Tajās pankūkās ir kaut kas tāds, ko prot tikai vecmāmiņas un tā kā man vemāmiņu nav, es to ļoti novērtēju.
Cepšu tagad rabarbarmaizi, lai ir ko aizest pretī.
Ir tomēr dzīvei jēga daždien.

Paldies, ka bijāt kopā ar mani vakardienas gaudulībā.
Šodien jau daudz labāk.
Atnāca draudzene, atnesa sieru un vīnu (māmiņa par to parūpējās).
Vakarā ar ratiņiem riņķojām pa dārzu, runādamas par bērnības traumām un dažādiem psihoterapijas novirzieniem.
Gulējām blakus. Madlēna pa vidu - drusku pamodās, pastāstīja kaut ko, paglaudījām muguriņu, iemiga.
Blakusgulēšana interesanta. Esmu diezgan praktizējusi. Ļoti ietekmē otra cilvēka lauks. Ir cilvēki, kuriem blakus pamostos īpaši labi izgulējusies, priecīga, vai pat laimīga.
ir, kuriem blakus nevaru pagulēt un mostos no dusmām, vai bailēm. Aijai gulēt blakus ļoti patīkami.
Tā kā tādi oranžīgi saules stari cauri ķermenim visu nakti.

Vakar iemācījos, ka mīlēt un ienīst vienlaikus ir klasisks disfunkcionālas ģimenes paterns.

Mans brīnišķīgais dēls ticis labā skolā!
Tagad vajag tik mājas dabūt Torņakalnā. Dalieties ar labo ziņu,
apjautājieties.
Ļoti vajag nobāzēt rakstāmgaldu.
Sirds lūst.