- - bez nazvu

Atmočīja Vikings, palaida uz veici.
Atnācu - trauki tīri.
Jautājums nr. 1 "Kur tev tā malka?"
ta viņš ar maisiņu rokā tādā pleiboja gaitā līdz pirmai krāsnij un rokas atpūtinot - pelni ārā,
(viss smuki, tīri, ne tā kā man) uguns mājīgi murrā. Un tā divreiz pēc kārtas.
Atmeta pakaļu, elkoņi atstutē uz virtuves galda, apņēmīgi, ar pienākuma izteiksmi: Nu ko tev tas depris? Kāpēc?
- Nu man tur blablablablablabala, nu tu jau saproti, ja?
Skatās man acīs ar tādu simpātiskas zivs skatienu, iedegums, rugāji, saulē pabalējuši mati, pēc nelielas pauzes - Nē.
Zvana telefons, "Foksiņ, nedzirdu..." pēkšņi Vikinga sejā ass pārdzīvojums, moš kāds savainots, vai nomiris?
Sāpes, ciešanas. Viss no cilvēces tumšākās paletes.
Es, piesardzīgi -Kas noticis?
Vikings, skatās tālumā, drūmi - Jahtai caurumu vējš izdauzījis. Taksi izsaucu, braucu.
Aši izdara telefona zvanu: Nebūšu. Jahtai caurumu pie vadītāja tiltiņa bortā...
otrā galā vīrišķīga un biedriska balss stoiski pārtrauc: sapratu.
Vikings neatvadījies pazūd.
Pamostas Madlēna.
Klauvē pie durvīm.
Atveru durvis, kaimiņiene Ārija atnesusi šķīvi ar pankūkām. Tāpat vien.
"Ja garšo, ēdiet, ja ne - atdodiet Džerim" (ar to viņa domā Saro) un iemet sunim mutē vienu pankūku. Tas pasit gaisā resno purnu un veikli noķer kārumu.
Uz katras pankūkas plānā kārtiņā uzziests brūkleņu ievārījums. Tā ir ļoti garšīgi. Maliņa ir kraukšķīga un vidus pabiezs.
Tajās pankūkās ir kaut kas tāds, ko prot tikai vecmāmiņas un tā kā man vemāmiņu nav, es to ļoti novērtēju.
Cepšu tagad rabarbarmaizi, lai ir ko aizest pretī.
Ir tomēr dzīvei jēga daždien.