Augļi
Jun. 17th, 2016 | 01:29 pm
From:: kashadura
man bija interesanti domāt tādu domu, ka ticīgi cilvēki man patīk - īpaši viņu čaumaliņas un neticīgi - vēl vairāk, - īpaši viņu tukšie vidi.
mēs esam rieksti, kas audzē savus kodolus. un tad atnāk Ādams, izloba un apēd, ja tārpi nav paguvuši pirmie. Vai ja nav tukšums vidū. Es labprāt par tukšu riekstu. Pārvērsties par smiltīm. Tikai Nefeš. Rūah aiziet pāri laukiem. Priekš kam man audzēt deus ex mahina?
var būt, ka gars var aiziet un dvēsele palikt. Ādams zina kā izdzert mūs tukšus arī ķermenī esošus. Ā nu ja. Tas tāpēc, ka mēs esam KOKOsrieksti,
hehehe.
Trīs caurumi. Nu paskatieties no augšas uz šo riekstu- aplis un trīs punktiņi, trīsvienība, Rēriha grāmatnīca un daudzpunkts.
Atceros, kā līksmais katoļu priesteris Priede nesa uz katru savu lekciju kādu augli "šis ir pasions, nu gluži kā passione christi, rau kāda sarkana iekšpuse, melnas sēkliņas", atnesa kokosriekstu, nezināja, kā dabūt vaļā. Es paņēmu, iztecināju sulu un sasitu pret sienu, viņš teica: "redziet, uzreiz var redzēt, ka jums ir ģimene, par citiem parūpējaties. mums taču visiem tiks auglis."
Vispār jau tās nebija ģimeniskuma jūtas, kas mani vadīja, bet gan nicinājums pret inertumu mācību zālē, neiesaistīšanos un gaidīšanu vienam uz otru. To riekstu vajadzēja dabūt vaļā, bet visi (pārsvarā visas) tikai domāja par troksni, ko radīs rieksta sasišana, vai gropi, ko tas varētu atstāt uz kaut kādas virsmas.
mēs esam rieksti, kas audzē savus kodolus. un tad atnāk Ādams, izloba un apēd, ja tārpi nav paguvuši pirmie. Vai ja nav tukšums vidū. Es labprāt par tukšu riekstu. Pārvērsties par smiltīm. Tikai Nefeš. Rūah aiziet pāri laukiem. Priekš kam man audzēt deus ex mahina?
var būt, ka gars var aiziet un dvēsele palikt. Ādams zina kā izdzert mūs tukšus arī ķermenī esošus. Ā nu ja. Tas tāpēc, ka mēs esam KOKOsrieksti,
hehehe.
Trīs caurumi. Nu paskatieties no augšas uz šo riekstu- aplis un trīs punktiņi, trīsvienība, Rēriha grāmatnīca un daudzpunkts.
Atceros, kā līksmais katoļu priesteris Priede nesa uz katru savu lekciju kādu augli "šis ir pasions, nu gluži kā passione christi, rau kāda sarkana iekšpuse, melnas sēkliņas", atnesa kokosriekstu, nezināja, kā dabūt vaļā. Es paņēmu, iztecināju sulu un sasitu pret sienu, viņš teica: "redziet, uzreiz var redzēt, ka jums ir ģimene, par citiem parūpējaties. mums taču visiem tiks auglis."
Vispār jau tās nebija ģimeniskuma jūtas, kas mani vadīja, bet gan nicinājums pret inertumu mācību zālē, neiesaistīšanos un gaidīšanu vienam uz otru. To riekstu vajadzēja dabūt vaļā, bet visi (pārsvarā visas) tikai domāja par troksni, ko radīs rieksta sasišana, vai gropi, ko tas varētu atstāt uz kaut kādas virsmas.