- - Post a comment

Es te galvā rakstu precību sludinājumu ar turpinājumiem. Katru dienu palaboju.
Vakar, piemēram, pievienoju: japāņu valodas zināšana tiks uzskatīta par priekšrocību.
Un tad es šodien padomāju - ko es būtu gatava par to naudu tolerēt.
Neko!
San kādreizi stāstīja, ka ar attiecībām esot kā ar grāmatām padomju laikā.
Vienu grāmatu tu gribi, a sainī vēl klāt četras gabalas pilnīga mēsla.
Nu tad tu ņem visu saini, jeb klusē lupatiņā.
Jā, bet "tolerēt" - kas tas vispār par vārdu?
Ko es būtu gatava "paciest"? Neko!
Es jau ar šito paciešanu esmu gana noņēmusies. Pilnīgi destruktīvs mēsls.
Šodien vecā kaimiņiene nonāca no augšstāva drusk patenkot.
Kādeizi, kad padzirdēja, ka manas meitas tēvam "nav viss labi ar galvu"
teica "kuram tad nav"
un šodien teica, "tad kad mīl tad jau daudzko var pieciest".
Kaimiņiene ir superīga (viņai astoņdesmitarcik gados daudz gaišāka galva un labāka humora izjūta
kā dažam labam mana vecuma deģenerātam), tomēr nevajag ciest.
Ir lietas, ko var pieņemt. Un ņemt vērā. Un ir tādas, ar ko nevar samierināties.
Jo vairāk es domāju, jo labāka sajūta par to, ka man nav kāviņtursauc...
Vienbūšanai arī ir priekšrocības.