- - Post a comment

Mans vecais glābiņš - pagājības romantizēšana galīgi nefuncionē pēdīgā laikā.
Ne man tā pagājība (personīgā, mana, es domāju) interesē, ne kā.
Nevienus diegus negribās siet ne kopā ne vaļā. Kā ir tā ir.

Zudusi pārliecība, ka to galveno asinsvadu iespējams uztaustīt bez dekonstrukcijas,
kura paradoksālā kārtā izslēdz pašu izpētes objektu - proti, dzīvības procesu.

Patika, kā Peļevins raksturoja 2004 gada intervijā stāvokli,
kurā rakstnieks atrodas starp divu grāmatu rakstīšanu.
Viņš to salīdzināja ar atrašanos Bardo.

Jāatsāk pierakstīt, raksīt.
Viss cits var pagaidīt.

Kad dzīve kļūst patiešām nožēlojama, tad gan...
Tad brīnišķīga aizsargreakcija mēdz būt sarkasma dzimšana paģiru apgaismības laikā.
Izteikti attīstās spēja pavadīt laiku produktīvā vienatnīgā apcerē
un visnožēlojamāko ikdienas sīkumu
ar distancēta, ironiska skatījuma otpuļirovku
pārvērst par visuma dzīvības esencē burbuļojošu filosofu akmeni.

Dionīsiskais un Apoloniskais

Māte un Padauza

Mīļākā un Sieva.

Sieviete un Vīrietis.

Tie var arī nebūt pretstati.
Tāpat, kā suns un kaķis.

Vienmēr vieglāk kļūst, kad sev to atgādinu.