Kovboji, zaķi un gudri bērni.
Jan. 18th, 2014 | 01:24 pm
From:: kashadura
Divgadīgs puisītis uzgaidāmajā telpā pie ģimenes ārsta ilgi skatījās uz mani
(precīzāk, mēs abi viens uz otru diezgan ilgi nekaunīgi blenzām bez mazākās koķetērijas),
tad viņš norādīja uz mani ar pirkstu un stingri teica "mamma". Un tā vairākas reizes.
Puisīša īstā mamma samulsusi iesmējās, jutās neērti,
šķiet, pat mēģināja izveidot acu kontaktu ar mani, lai varētu koleģiāli - sazvērnieciski iespurgties,
bet kur nu! Mēs ar puisīti-tuisīti kā divi visu citu aizmirsuši kovboji tuksneša vējā drūmi magnētojām acis.
Īstā mamma atzina savu sakāvi un, stūķējot puisīša atslābināto roķeli āra jakas piedurknē,
spēja tikai nīgri atzīties: "to es nezinu."
Lai uzturētu sarunu, viņa it kā pavirši un drusku greizsirdīgi jautāja puisīša pakausim,
"Kam tad viņa ir mamma?"
"Alisei" puisītis stingri teica,
un uzveica mūs abas.
(precīzāk, mēs abi viens uz otru diezgan ilgi nekaunīgi blenzām bez mazākās koķetērijas),
tad viņš norādīja uz mani ar pirkstu un stingri teica "mamma". Un tā vairākas reizes.
Puisīša īstā mamma samulsusi iesmējās, jutās neērti,
šķiet, pat mēģināja izveidot acu kontaktu ar mani, lai varētu koleģiāli - sazvērnieciski iespurgties,
bet kur nu! Mēs ar puisīti-tuisīti kā divi visu citu aizmirsuši kovboji tuksneša vējā drūmi magnētojām acis.
Īstā mamma atzina savu sakāvi un, stūķējot puisīša atslābināto roķeli āra jakas piedurknē,
spēja tikai nīgri atzīties: "to es nezinu."
Lai uzturētu sarunu, viņa it kā pavirši un drusku greizsirdīgi jautāja puisīša pakausim,
"Kam tad viņa ir mamma?"
"Alisei" puisītis stingri teica,
un uzveica mūs abas.