-

Psihoanalītiskā pieeja Tūves Jānsones grāmatas
“Mumintēta memuāri” pirmajai nodaļai.

Trollīša Mumina tēta dzīvesstāsts sākas uz patversmes trepītēm, kur, ietītu avīzēs, to atrod Murmuliene, kura, pilnīgi pretstatā impulsīvajam un zinātkārajam trollītim Muminam, visus savus pasaules uzskatus pilnībā balsta uz superego normām. Murmuliene, nespēdama un nevēlēdamās atbildēt uz zinātkārā Mumina eksistenciālajiem jautājumiem centās tos izskaust ar represijas metodi, tomēr trollīša zinātkāre un brīvības alkas nebija tik viegli apslāpējamas un tā viņš turpināja pasaules izzināšanu bez Murmulienes palīdzības. Savas skumjas, par to, ka šajā atradeņu mājā (Mumina uztverē- pasaulē) viņš netiek saprasts, trollītis sublimēja un realizēja nodarbojoties ar kautko, ko nosacīti varētu saukt par aktiermākslu- lūkojoties spogulī, (kurā spēja saskatīt tikai savas acis) ar neticami bezcerīgu izteiksmi izsakot tādas skumjas frāzes, kā šīs- “Vientuļš! Cietsirdīgā pasaule! Liktenis ir mana daļa!” Tā kā Murmuliene un viņas vienpadsmit paklausīgo atradeņu bija sākuši vairīties no mūždien jautājošā trollīša, viņš mēģināja racionalizēt savu zinātkāri apkārtējās vides izpētē, bet sava augošā autoerotisma dēļ viņš atklāja sevis izpēti par daudz interesantāku nodarbošanos. Kādu agra pavasara dienu trollītis mumins sajuta spēcīgu impulsu no ID līmeņa, ka viņam jāiet uz Murmulienes “aizliegto zonu”- Jūru. Aizgājis līdz jūrai trollītis Mumins pirmo reizi iraudzīja savu atspulgu ledū pilnā augumā un viņa Ego, kas nu jau apzinājās savu pilnību, pārņēma narcisistiskas jūtas.
Kad Mumins, caur savu fizisko izpēti un pirmo notikumu savā dzīvē- ielūšanu ledū, bija apzinājies sevi, viņš saprata, ka dzīve atradeņu namā nebūt nav tas ko viņš vēlas un pieņēma lēmumu bēgt…