-

Tā iekšējā gaisma nepāriet.
Viņa drusku noslēpjās un tad atkal negaidīti uzplaiksnī ar tik milzīgu pārliecību,
spēku un mieru, ka pretstati, attālumi, sākums un gals saplūst,
laiks apstājas un ir tikai visu samierinoša Tagadne.

Braucu uz Lielupi. Jànopèrk tak beidzot tä atpakalj bilete.

Mammu! Es nevaru pastaigāt pa sienu, redzi?
Man jāiet pie daktera!

Verna: What're you chewin' over?
Tom: Dream I had once. I was walkin' in the woods, I don't know why. Wind came up and blew me hat off.
Verna: And you chased it, right? You ran and ran, finally caught up to it and you picked it up.
But it wasn't a hat anymore and it changed into something else, something wonderful.
Tom: Nah, it stayed a hat and no, I didn't chase it.
Nothing more foolish than a man chasin' his hat.

Kopš saslimu pirmo reizi pēc vairāk kā pusgada skatījos serijālu.
Noskatījos Black Mirror - tā gan tāda vairāksēriju filma, drīzāk.
Par to kā ministru prezidentam nākas pist cūku. Vairākkārt raudāju.
Tad noskatījos kādas 7 sērijas no Dienvidkorejas seriāla Mani sauc Kim San Sun.
Acis un galva sāp, bet apstāties nevar - tur ir ļoti daudz jūtu.
Jūtas man vajag. Tad vēl es esmu apskatījusies jūtūbā
kas notiek ar beigtu cūku deviņas dienas guļot okeāna dibenā un
vienas zombijdatorspēles video un izlasījusi daudz cibas.
Es vispār gandrīz neko nedaru.
Nu, noderīgu.

Bet sestdien, svētdien
jāsaņemās ribās zāles un jāaiziet uz
Montesori kursiem.

Ko nu kurš dara, kad augsta t'. Es, piemēram, sāku tulkot no angļu valodas.

„Nevienai no šīm lietām nav nozīmes. Tās ir kā jeb kas cits ierastajā dzīves gaitā – sapņi par mistērijām un cietokšņu mūru izrobojumiem un es vēroju, it kā pārradies vēstnesis, savas apceres līdzenumu.
Tas ir Fernando Pesoa – vai Bernardo Soares – savā Livro de Desinquietacao.
Un tas ir arī – nevaru viņu nepieminēt- Jorge Molders ikvienā pašportretu sērijā,
kurā viņš NEataino pats sevi.
Šeit atkal viņi abi: Un mums ir arī sava nakts,
un nogurums no visām jūtām ir padarīts dziļāks no šo jūtu piederības domām, kas dziļas pašas sevī.
Bet tā ir nakts bez atpūtas, bez mēness, bez zvaigznēm. Nakts, kurā viss ir kā izgriezts uz āru – nebeidzamais kļuvis iekšējs un blīvs, diena kļuvusi par nezināma uzvalka melno oderi.”

Unconfortable Reflections, Teresa Siza in Photography. Crisis of history, Joan Fontcuberta, ed., 121

Nu tā. Laika nosišana beigusies.
Esmu vēl uz gultas, bet jāpaceļ jau balss.

Tikko man garām pabrāzās krāšņa komēta ar pamatīgu meteorītu krusu -
Visu ierasto kārtību un manu mēnešu orbītas sameta riņķī kā rotaļājoties.
Ej nu tagad salasi visus tos gabaliņus un saliec vecajās vietās,
uzbūvēšos jau atkal pavisam savādāka, meitene - mozaīka.
Tas labi - pārmaiņas - tik tās pārmaiņu ciešanas,
ar tām vēl neesmu iemācījusies sadzīvot miermīlīgi.

Astoņposmu taka jāatcerās - tāteikt, jāķerās pie manuāļa,
kaut kā to Dharmas ratu jāsavalda,
lai neuzskrietu uz aizberga.

Tikko pieķēru sevi zvanam san, tak attapos, ka jau vēls.
Gribēju uzraut viņu no laulības gultas ar jautājumu, vai kājām parasti skuj augšas?
Jautājums, protams, smieklīgs,
un , protama lieta, ka kaut kādas beibes jau drošvien ne to vien dara,
bet tas, ka man vispār par kaut ko tādu ienāca prātā iedomāties,
atgādināja, ka es nekad nebūšu no tām meitenēm, kas vakaros, kad izpinušas savas zeltainās bizes
un noglaudījušas svaigi gludināto palagu, paliks zem spilvena lavandas zariņu,
iedegs uz tamborēta deķīša (ragi izlīda) uzstelēto naktslampiņu un uz brīdi pavērs guļamistabas logu,
lai "ienāk svaigs gaiss"
nu un tamlīdzīga huiņa pie manis nenotiek.
Nē nu man uznāk tie tabora periodi, kad visi sildās pie degošu riepu čupas un katram noklīdušam
atrodas silts deķa stūrītis un sātīgas zupas kausiņš, tiek stāstīti stāsti,
noris dažādas mizanscēnas un komūnistisks darbu dalījums visus apvieno-
tas par to mājīguma daļu, un (... ā un starp citu, taim teica, ka pie manis ir ļoti mājīgi un , ka
"visi vienmēr domā, ka tie ir dzīvokļi, kuros tu dzīvo, bet īstenībā tā esi tu pati, kas tos padara mājīgus")
Ā nu ja. Un es jau esmu māja. Visas meitenes ir mājas.
Bet uznāk jau arī "lavandas zariņš un acu krēms" periodi, bet nu bļiiin,
cik tas man īsu laiku turās, tas skaistuma un ēterisko eļļu burbulis.
te pēkšņi - hrjas!- un manu eleganto 1919. gada Burr & Campbell hītu ieskaņo Cockney Rejects
un man pietiek - daloi kumelīšu tēja ar medu!
Gribu dzert, dejot un paust revolucionārus uzskatus vietās,
kur par to var norauties pa purnu.
Jūs ziniet - man īstenībā ir neredzama ruda meita -
viņa jau ir tā trakā.

Mājās tik fucking auksts, ka jāvelk āra mētelītis un zābakai. (mētelīšai, rofl)
Uzvelku to visu, ietinos un uzcepu kaut kādus saldētavā atrastus sīkus pelmenīšus,
garaiņi nāk no mutes ēdot. Dusmojos drusku, jo dusmoties ir labi,
citādi krēsls pie pakaļas var pieaugt.
Taga klausos pankroku un tīru māju.
Visu dienu īros cauri birokrātijas džungļiem ar projekta biedri,
beigās jau pat tāmi dabūjām gatavu ar san vēlīgu palīdzību,
striķīšus faking dabūjām ar apolineera vēlīgu atbalstu un zīmogu ar varnas svētību,
bet tad tas sūda printeris sa*****bojājās desmit minūtes pirms nodošanas.

Nekas, nekas... Mēs jums vēl parādīsim...

bļaķ.

Pīpēt gribu, gribas pīpēt. Šodien labi pastrādāju. Ar galvu.
Pēc smēķiem iet negribas, negribas - tepat jau auksts.

naudas jau arī nav.

No Zorna uz Patonu pakāpeniski pāreju kā pamatvielu klausīšanās atskaitē.

Dzirdēju lekcijā, ka Zornu un Patonu min kā postmodernas mūzikas piemērus.

Bet nu man atkal jāsaka kā Puntem tajā dzejolī "no ja do etova doshol samostatjelno".
Man laikam tāda postmoderna auss.

Zornu iepazinu no džeza gala - sāku slimot ar "Gift", bet tā nopietni - pa piecreiz denā,
tad Masadas aizgāja un pēc tam Filmworks, Mount Analogue, Little Bittern un viss ko var iedomāties.
A Patonu vispār netipiski atradu. Parasti viņu no Faith no More zina,
bet es kaut kā nebiju ieklausījusies - kaut kāda hc popsa likās, vaj?-
un tad man ļoti izdevīgā veidā sāka no beksteidža viņš interesēt -
klausījos kaut kādu Zorna un Patona kopdarbu un konstatēju,
ka vokāls nereāli kruts. (Nu caur Zornu ju var veselu visumu atklāt,
teiksim ta disks, kurā viņš katru dziesmu velta vienam japānas laikmetīgajam māksliniekam,
man bija ļoti izglītojošs un aizraujošs.)
Tad pameklēju to Patonu un pirmo atradu kaut kādu hiphopīgu gabalu,
kur viņš izpildījās pa pilnu programmu.
Nu un galīgi aptaisījos. Bet arī dalītas jūtas pārņēma.
Bet nu tās jau laikam ir tās vislabākāsjūtas,
jo kad viņas pārņem, tad tevis kļūst vairāk,
...jo tu sāc vairoties daloties, protams.
Amēba tāda.

Ā nu ja un tad es gribēju kaut ko rakstīt par to cik es esmu nāvīgi "dziļa"
un līksmoties par sievišķās hipostāzes (Kali, bļaģ, Durgas, bordelis, ne dzīve)
pakāpenisku atkāpšanos mana skarbā apziņas veča pātagas švīkstu priekšā.
Nu bet ko es darītu bez savām eksaltētajām, nesaudzīgajām un postošajām vētrām?
Kļūtu, drošvien, par kaut kādu vidusmēra teicamnieci, bet tagad...
...varu būt pati par savu, cilvēka dzīves
krasākos kāpumus un kritumus ilustrējošo, stāstu galveno varoni.
(Jo tā otra- nu tā ārprātīgā manjakāli depresīvā alkatīgi liesmojošā - tā jau, protama lieta, neesmu es)
Kaut kā virazhopivajus cherezmerno vecišķi, bet būs ballīte piektdien -
jācer, ka tad izšīberēs tos gadus drusku no kauliem.

Nevajg rakstīt ar spēku. Vajag rakstīt kad spēka nav. Tad menti guļ.

nu es nezinu ko man vispār domāt
nu es nezinu vispār ko man domāt

A es šodien gandrīz nosprāgu tā ap pulkstens 14 -16 tiem.
No bezcerības un eksistences bezjēdzības.

Tagad ķipa ņečevo.

Izbeidzās.

Metām ar tēti monētas telefona automātā, kamēr viņš aizmiga.

Un kādas jums kosmiskās svārstības?

Pēkšņi sapnī redzēju, ka uzliku roku uz vēdera kādai, kas bija ļoti jau stāvoklī lielā,
tā mutno atceros, bet šķiet, ka tas bija vilcienā un mans mīļotais uzlika roku arī,
bet tā kā augšā uz vēdera, bet es lejāk un vai tik dzemdibas arī nesākās pamazām.
Ā un mēs tādi laimīgi un labvēlīgi un iedrošinoši skatījāmies tai gaidošajai sievietei sejā
bija jau skaidrs, ka būs sapīgi, bet arī galīgi apgaismīgi un laimīgi viss šķita,
ar tādu paļāvību.
Jolanta, tu?

AAAA! Viņa tikko - KAMĒR ES RAKSTĪJU "JOLANTA", prikoļi? - sms atsūtīja!
Toč Emma piedzimusi!

Tik "foršs" garastāvoklis, ka gandrīz vai prasās uzrakstīt objavļeņije:
"Simpotnaja molodaja devica, on the verge of nervous breakdown,
trebujetsa v bolshom kolichestve kvalitativnova bezplatnova algogolja.
V obmen budu dirty dancing, walking on broken glass, growing mustache,
kissing with girls and ģelaķ spektakļ"

Nu bet kad tā uzraksta, tak jau priecīgāk kļūst.

Vai kāds nav ko dzirdējis par dzejnieku Naumu Altšūleru?
Vienreiz dzēru vīnu un pīpēju pie viņa kapa, baigi forši bija.

Mans tētis pusslepšus Timoteja datoram kā tapeti uzlika bildi,
kurā viņš (mazulis) ir aptuveni 1,5 gadus vecus un tur rokā tukšu šnabja pudeli.
Nu un vēl viņš uzinstalēja tādu kaķi, kas pa desktopu staigā.
Kaķis gan diemžēl pēc pirmā restarta pazuda un Timotiņš vēl vairākas dienas pēc viņa jautāja

Un vēl... mēs ar Bērnu Mājas kolēģi un arī labāko draugu pēc darba devāmies iedzert pivci Fazendā.
Ieraudzījuši iestādi ar perverso nosaukumu "Laumiņas rezidence" nespējām atturēties un ielūrējām pa logu.
Gluži līksmi pieveicām atlikušo attālumu līdz Fazendai, jo spriedām
ka tas gan būtu vienreizīgi, ja ziņu portāli un laikraksti
mūsu kolēģus, tiešo un netiešo priekšniecību nākamajā rītā sveiktu ar ziņu,
ka divi anonīmi Marijas Bērnu Mājas darbinieki atkārtoti nočurājuši "Laumiņas rezidences" palodzi.

Sūrs bizness ir tā pedagoģija... ko lai saka...
Dažreiz nākās izmantot arī aizliegtās metodes.
Nu, ja tāpat nesaprot.

P.S. Domāju, ka tas arī ir mans tētis,
kurš Bērnu Mājā uz zīmogu kastes uzrakstījis "MĪZOGI",
tas varētu būt noticis tajā pašā reizē,
kad viņš man atnesa mapīti ar izgriezumiem no avīzēm -
visādiem rakstiem par kaķiem, kuri,
starp citu, ir mani mīļākie dzīvnieki.

Ēdām vakar ar dēlu brokastis.
Flešbeks. Stāvu "Lauvas namā" rindā, kaut kur 98.gads varētu būt,
Neiztrūkstošais eļļas smārds, dakšiņu knikstēšana, kafijas automāta šņākoņa.
Stāvu garā rindā un pēkšņi ar nežēlīgi spēcīgu,
lūgšanas intensitātei līdzvērtīgu spēku prātu pārmāc svešāda doma -
ja kādreiz būs jādzīvo ar kādu kopā, tad tam kādam ir jāēd tikai olu baltumus,
bet man - tikai dzeltenumus.

Šī kosmiskā dējējputna klejojošā atskārta, protama lieta,
neattiecas tikai uz vistu mēnešreizēm,
bet tieši olu jautājumā
kopdzīve ar Timoteju ir izdevusies pilnīgi.